Dziedātājs un Operas direktors Egils Siliņš: Es tomēr esmu optimists

4. jūlija vakarā durvis skatītājiem atkal vēra Latvijas Nacionālā opera, aicinot uz Galā koncertu "Operas zvaigžņu vasara". Tiešraidē to fiksēja arī Latvijas Radio 3 "Klasika", pēc koncerta izskaņas piedāvājot arī sarunu ar Baltā nama vadītāju un vienlaikus – arī pasaulslaveno basbaritonu Egilu Siliņu: gan par sajūtām, kādas pārņem, atkal kāpjot uz skatuves, gan par to, kā viņam pašam un arī Operai klājies pandēmjas laikā, gan arī par gaidāmajiem plāniem tuvākajā un tālākajā nākotnē.

Liene Jakovļeva: Kā ir būt uz skatuves šeit, opernamā – lai arī pagaidām vien dažu klātesošu publikas pārstāvju klātbūtnē, tomer ar īstu orķestri aiz muguras?

Egils Siliņš: Jā, tāds mazliet neierasts brīdis, jo pēdējā izrāde skanēja 15. oktobrī, bet tagad ir jūlijs. Mākslinieku saimei Latvijā, Eiropā un visā pasaulē šis bijis ļoti smags laiks – šie gandrīz 16 mēneši bez iespējas publikai sniegt savu priekšnesumu. Tajā pašā laikā mums tomēr bijis jāpaliek labā formā, gaidot, kad izrādes atsāksies. Katru reizi tika pārcelts un pārbīdīts, solot, ka būs pēc mēneša, pēc diviem, pēc četriem.

Pat labāk ir, ja zini, ka, piemēram, līdz jūlijam nekā nebūs.

Tā ka neziņa un biežā izrāžu un koncertu atcelšana nebija iepriecinoša.

Tomēr Latvijas Nacionālajai operai un baletam šķita svarīgi šīs dīvainās sezonas beigās piedāvāt koncertu publikai klātienē.

Paldies Dievam, ka mazliet mazinājās kovida saspringums – kaut arī nezinājām, vai publika būs klātienē vai tomēr nē, koncerts vienalga tika gatavots. Plānojām to rādīt operas fasādes priekšā uz milzīga ekrāna. Šie plāni arī nav mainījušies, tāpēc koncertā arī bija šī mazliet neierastā pozīcija un situācija – uz skatuves sēž publika, bet orķestris ir zālē, solisti – gan balkonos, gan arī uz orķestra bedres.

Domāju, publikai tas ir interesants rakurss – dzirdēt, redzēt un atrasties uz skatuves.

Gan akustiski, gan vizuāli klausītāji ir ieguvēji.

Interviju pilnā apjomā lasiet Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV