30. jūnijs ir slavenās „brāļu Zuiku” četrotnes jaunākā brāļa – dziedātāja Pētera Lielzuikas - 100. dzimšanas diena, ko atmiņu stāstos un Pētera Lielzuikas dziedātajās dziesmās, atceramies kopā ar pianistu Venti Zilbertu. 

Pēc kāda no Pētera Lielzuikas koncertiem 1956.gadā kopā ar operdziedātāju Jāni Niedru, laikraksts „Latvija Amerikā” rakstīja, ka Pēteris Lielzuika ir pirmais latviešu liriskais tenors Amerikā.

Kā lasāms izdevumā „Treji vārti,” jau 1969. gadā Pēteris Lielzuika gan ar saviem solo koncertiem, gan solo dziedāšanu vīru korī jau bijis pietiekami pazīstams pasaules latviešu sabiedrībā. Tik pietiekami, lai biogrāfiskajā apcerē līdzās vairākiem ārzemju latviešu skaņu mākslas aktīvistiem parādītos arī viņa dzīves gājums, kurā uzzinām, ka šis ar patīkamo balss tembru atveltītais dziedātājs ir diriģenta  Roberta Zuikas jaunākais brālis, brālis arī mācītājam Kārlim Zuikam un latviešu koru diriģentam Jānim Zuikam.

„Kādreiz tēva mājās visi brāļi pa dienas vidiem sacentušies klētī vai kūtsaugšā, kurš var skaņāk un augstāk izdziedāt. Vecāki gan bārušies, lai iet klaigāt mežā, kur neviens nedzird. Bet viņi taisni grib, lai dzird,”

raksta Ausma Balka apcerē par Pēteri Lielzuiku. „Neaizmirstams Pēterim palicis brīdis, kad pirmo reizi dzirdējis Latvijā tik pazīstamo dziedoni Paulu Saksu. Tas līdz ar Ādolfu Kaktiņu un citiem solistiem ieradies vietējā sabiedrībā koncertēt. Kaut gan tagadējais dziedonis bijis tikai vēl mazs zēns, no tā laika viņam palikusi doma, ka tā vajadzētu dziedāt, kā to darīja Pauls Sakss, tik viegli un dzidri.” Šajā rakstā uzzinām arī, ka no „Ambātu” mājām Gaiziņa kalna pakājē, Pētera ceļi vēlāk veda uz Rīgu,  kur viņš mācījās sanitārajos kursos Rīgas pilsētas slimnīcā, taču viņa galvenā interese bijusi mūzika, kas Rīgā vairāk pieejama. „Varbūt ar laiku varētu cerēt mācīties konservatorijā?,” spriedis jauneklis. Bet tolaik bija vien jāpietiek ar slimnieku iepriecināšanu, dziedot līdz ar citiem un vienam pašam. Toties izdevība mācīties dziedāšanu Pēterim Lielzuikam radās, bēgļu gaitās nonākot Vācijā. Vispirms viņš mācījies pie brīvmākslinieces Antonijas  Siliņas, vēlāk – gandrīz vai neticamā kārtā Štutgartē nokļuvis pie sava pirmā labas dziedāšanas parauga un elka - Paula Saksa. leradies nākamajā patvēruma zemē – Amerikā -, jaunais tenors jau braucis dziedāt pa visām Vidusamerikas pavalstīm, kur vien pulcējās latvieši dievkalpojumos, svinībās, koncertos. Un šajā rakstā lasām arī to, ka

Pēteris Lielzuika savā vokālajā prasmē papildinājies arī Ņujorkā, Bruklinas konservatorijā un raksta tapšanas laikā 1969. gadā līdzās maizes darbam nodevies mūzikas studijām Rietummičigenas Universitātē, kur mācoties vijoļspēli, kompozīciju un dziedāšanu, ar laiku cerot iegūt bakalaura grādu.

1964. gadā pēc kāda no Ģimenes dienas koncertiem, ko ik gadus rīkoja Čikāgas latviešu evaņģēliski – luteriskā draudze un kurā togad uzstājās Pēteris Liezuika un ērģelniece Mardžerija Hei, laikrakstā „Laiks” bija lasāma šāda recenzija: „Lielzuika skaisti tembrētā balss pārsteidz ar plašumu, stabilu elpu, niansētu frazējumu, noteiktību ritmos, intonācijā, un jūtu bagātu  priekšnesumu. Te briest ievērības cienīgs mākslinieks, ar plašām izredzēm nākotnē. Visos programmas atskaņojumos vērojams nopietns darbs, laba stila izpratne, kas izteiksmē spēj saistīt un valdzināt.”