Atsaucam atmiņā dažus no Jāņa Petera stāstiem ciklā „Mūsu leģendas” - par Latvijas tapšanu sabiedrībā, kas nebūt nebija viendabīga ne sociālā, nedz nacionālā ziņā, tomēr ar vēlmi „ierakstīties” Latviskajā valstiskumā un eiropeiskajā tradīcijā. Un vēl arī stāsts par Latvijas brīvības simbolu – Brīvības pieminekli, papildinājumā ar unikāliem vēsturiskiem ierakstiem.

Kā arī īpaša velte visiem Latvijas Republikas proklamēšanas 104. gadadienā - tikko tapis un  dzejnieka  lasīts veltījuma dzejolis Latvijai, kā arī ievadvārdi tam.

Jānis Peteris, vaicāts, kā jūtas, sagaidot Latvijas 104. dzimšanas dienu, saka:

"Justies labi un pacilāti, tagad ir vienkārši PIENĀKUMS, ja pat tev kaut kas kait, sāp un dur. Latvijas 104. gadadiena mūsu tautai, mūsu valstij, kā es saku „ Spīdolas lielvalstij,” tātad garīgai lielvalstij – ir ļoti daudz. Un lai šis skaitlis turpinātos tīri simboliski un varbūt it kā nosacīti – saules mūžu.

Es esmu ļoti iedvesmots no šī gada Nobelu prēmiju laureātiem. Un, konkrēti, no tā, ka Nobela prēmiju par satricinošu atklājumu saņēma zviedru zinātnieks no Upsalas Universitātes Svante Pēbo. Viņš atklāja to, kas mums ilgu laiku bija noslēpums, proti, - jauni aspekti cilvēka ģenēzē, cilvēka attīstībā. Īstenībā, tās ir, no vienas puses, zinātniskas lietas, no otras puses – tās varētu pielīdzināt dievišķām lietām, jo cilvēks jau ir Dieva radījums. Mans dzejolis saucās „Staburadze coralis.”

 

 

 

Staburadze coralis

Atsitās zibens birzēs un klintīs,

vērpdamies Daugavas atvarā,

piedzima Tēvija aizlaikos sirmos,

Spīdalas gēniem te saplūstot.

 

Spīdalas valstībā, tālu no Romas,

izgriezts no koka, jaunavas dēls,

sēdēja neandertālietim plecā,

nopūtās gadsimti, laiks bija vēls,

 

laiks bija latvietis, nākotnei dzimis,

lībieša liktenī rakstīdams

manu baltu brālīti, māsiņu baltu,

Spīdalas lielvalstī šovakar.

 

2022. gada 18. novembrī

Radio „Klasika”