Ar Eiroradio starpniecību "Klasikas" rīcībā nonācis ieraksts, kurā pie Berlīnes Vācu simfoniskā orķestra diriģenta pults Maijas Eifeldes, Riharda Vāgnera un Antona Bruknera simfoniskās mūzikas programmā Berlīnes filharmonijā pirmo reizi stājās starptautisko karjeru nupat veiksmīgi sākušais diriģents Aivis Greters. Aizvadītajā koncertsezonā viņš vienlaikus bija Gēteborgas operas un Parīzes simfoniskā orķestra asistentdiriģents, piedzīvojot arī nozīmīgas debijas ar tādiem elites klases orķestriem kā Norvēģijas Radio orķestris, Bambergas SO un Berlīnes Vācu SO.

Par to, vai  koncerts Berlīnes filharmonijā Aivim nācis kā  lielā iespēja pēc gūtajiem sudraba lauriem diriģentu konkursā Deutschen Dirigentenpreis 2021, par šīs koncertprogrammas vienojošo motīvu, gaidāmajiem koncertiem un Aivja Gretera nākamās sezonas statusu uzzinām nelielā telefonsarunā ar diriģentu.

10. martā Berlīnes filharmonijā izskanēja Maijas Einfeldes opuss "Un pār visu spīd saule trejkrāsaina", Riharda Vāgnera "Pieci Matildes Vēzendonkas dzejoļi" ar ungāru mecosoprāna Annas Kišjudītas solo un Antona Bruknera Trešā simfonija reminorā.

Aivis Greters: "Viena no lietām, uz kuru tagad cenšos fokusēties un turpināšu fokusēties, ir iekļaut programmās latviešu mūziku, kad tas iespējams un attiecīgajai programmai tas ir interesanti. Man bija milzīgs prieks, ka notika šī brīnišķīgā sakritība, kurā  redzēju iespēju Maijas Einfeldes darbam tikt atskaņotam un būt ļoti plašā sinerģijā ar Vāgnera un Bruknera mūziku. Man šķita būtiski atrast vienojošo saikni, kā arī man kā jaunam diriģentam piedāvāt kādu interesantu pagriezienu vai vēsmu, tāpēc ļoti priecājos, ka strādājot pie Maijas darba bija absolūta radoša brīvība. Ierakstā jutīsiet, kā mēs koncertā izprovocējām, ka nav aplausu pēc Maijas darba, un Maijas darbs pirmajai koncerta daļai iedeva ievadošu sajūtu tālāk dzirdamajām Vēzendonkas dziesmām.

Vāgners un Brukners bija Jūsu rosinājums vai tomēr nāca no koncertorganizatoru puses?

Tas bija mans rosinājums, un varbūt ļoti ambiciozs rosinājums, jo ļoti daudzi diriģenti runā par to, ka līdz Brukneram jāizaug, lai viņa mūziku spētu izprast, lai tajā spētu elpot un brīvi justies, ir vajadzīgs dzīves briedums. Domājot konkrēti par šo darbu, man vienkārši bija iekšēja pārliecība, jo, pirmkārt, tas mani uzrunāja. Kopš brīža, kad programma tika apstiprināta, ar šo darbu ļoti daudz pavadīju laiku, un man šķita ļoti labi simboliski sasaistīt, kā jūs zināt, Bruknera Trešo simfoniju, kas ir veltīta Vāgneram, pirmajā daļā iekļaujot Vēzendonkas dziesmas, kas savukārt ir veltītas Vāgnera mīļotajai."