"Esmu ļoti daudz bijis prom, bet tad, kad esmu Rīgā, es ļoti izbaudu šo laiku ar ģimeni. Bija liels prieks, ka esmu šeit nedēļā pirms Valsts svētkiem, kad visi var doties ārā pie dabas, sakopt savas teritorijas... Godīgi sakot, šī nedēļa bija ļoti izaicinoša, repertuārs bija ļoti piesātināts, orķestrim tas prasīja tiešām ļoti lielu koncentrēšanos, bet man ir ļoti liela pateicība par paveikto," stāsta diriģents Aivis Greters, notverts uz sarunu pēc koncerta "LNSO, Kristīne Blaumane un Štrausa Dons Kihots"" Rīgas Kongresu namā.

Rūta Paula: Ne tik bieži dzirdam Jūs Rīgā. Pastāstiet, kāda Jums ir bijusi šī sezona un kas vēl priekšā?

Aivis Greters: Šī sezona un nākamā man ļoti saistās ar Gēteborgu, kur es strādāju kā galvenais viesdiriģents. Sezonas sākumā mums bija kopīgs iestudējums – Mocarta "Burvju flauta". Un šī sezona ar Gēteborgu vasarā turpināsies – dosimies uz Savonlinnu [Somijā], kur festivāla ietvaros būs četras "Traviatas" izrādes, tās atskaņosim nākamsezon Gēteborgas operā. Paralēli darbam tur esmu ļoti priecīgs uzstāties un atgriezties dažās konkrētās vietās, piemēram, tik tikko biju Berlīnē, un šī sezona kopumā man raksturojas ar Štrausa mūziku. Berlīnē atskaņojām Alpu simfoniju, kuru es ļoti gaidīju, vienlaikus baidoties kāpt tajā kalnā, bet viss izdevās vareni. Satikšanās, atgriešanās pie Oslo filharmoniķiem, un šoreiz tā bija satikšanās arī ar viņu kori – mēs atskaņojām arī Pētera Vaska mūziku. Atkalsatiekoties ir viegla pirmā mēģinājumu diena, kad ir mazāks uztraukums, jo tu šos cilvēkus jau mazliet pazīsti un viņi pazīst tevi, ir ģimeniskāka, draudzīgāka sajūta. Un ir vietas, uz kurām es dodos pirmo reizi, kur esmu kā viesis, un šīs satikšanās – kā nu kura – atkal vairāk saistīta ar manu stresa līmeni, jo mēs jau nevaram izbēgt no tā, ka kaut ko darām pirmo reizi. Štrausa "Varoņu dzīvi" (Ein Heldenleben) man bija iespēja diriģēt ar Bernes simfonisko orķestri Bernē. Ar viņiem man izveidojās brīnišķīgas attiecības, un došos turp vēl, tostarp iestudēt viņu opernamā operu. Tā ka – sadarbības, kas šosezon ir veidojušās, šķietami varētu turpināties arī nākotnē, kas mani ļoti priecē.

Kas ir lielākais gandarījums Jūsu orķestra diriģenta darbā?

Šobrīd laikam es teiktu, ka man ir izdevies pārvarēt grūto posmu, kā atrast balansu. Pie tā esmu ļoti daudz strādājis un domājis, cenšos sevi dozēt – cik daudz esmu prom no mājām. Bet tad, kad esmu Rīgā, tad esmu pa īstam Rīgā, ģimenē. Kad esmu prom, tad varu veltīt sevi darbam – gan tekošajiem darbiem, gan domāt par nākotni, lai atgriežoties būtu pa īstam tētis un vīrs, un brālis, un tā tālāk. Šķiet, ka tas ir bijis sarežģīti. Es domāju, ka tas nekļūs vieglāk, bet par to cenšos rūpēties un domāt, un novēlu sev un visiem maniem līdzcilvēkiem spēku un sapratni šajos dažreiz grūtajos mēnešos.