"Klasikā" raidījuma vadītāja ampluā debitē komponists Jēkabs Nīmanis! Lūk, viņa ceļavārdi šai pārraidei...

Šis savā ziņā ir par ceļošanu, meklēšanu, pazušanu, atrašanu, iestrēgšanu, atgriešanos, aizmiršanu un atcerēšanos. Tas viss notiek, visas šīs kaislības ir reālas arī klausoties, īpaši – ieklausoties. Nav vienmēr jādedzina degviela, lai šo visu piedzīvotu.

Un lai slavētas tehnoloģijas un mūsu vēlme tās padarīt cilvēcīgas, humānas, tieši tas padara šo ieceri iespējamu. Ceļojot nereti esam svešinieki ne tikai kādā dīvainā ciematā Dienvidaustrumāzijā, kur meklējam kopīgo un mulstam no kulturālām atšķirībām, bet mēs esam arī svešinieki, sastopot it kā netālu dzīvojošu kaimiņu mežā pastaigājoties ar suni.

Varbūt tie jautājumi, kas mūs nodarbina, nav tik atšķirīgi abos gadījumos, varbūt tikai mērogs atšķiras, bet varbūt eventuālās apskaidrības līmenis un kvalitāte pēc šīm abām tikšanām ir vienāds.

Mūzika atspulgo mūsu komunikāciju ne tikai ar telpu, bet arī ar laiku. Mani interesē, kā mūzikas laiktelpā paliek pēdas, kā tās transformējas mūsu apziņā, vai japāņu džeza pianists Ryo Fukui ir neparasta tikšanās ar tradīciju, kas nāk no otras pasaules malas, un vai tā uzrunā mūs tikpat cieši, kā žanra pirmavots? Vai koncerta žanrs tango mūzikā tiek vērtēts un attīstīts lielākoties Astora Pjacollas mantojuma kontekstā? Vai franču definētā konkrētā mūzika (music concretre) ir evolucionējusi tajā, ko šodien daudznozīmīgi saucam par “skaņu mākslu”?

Vai laikmetīgā mūzika satiek laikmetīgo cilvēku plašākā nozīmē, vai arī tā paliek marginālā eksperimentētāju zonā, kurā eksperimentētāji viens otram klusi pasit pa plecu, veicot kādu valsts finansētu meklējumu jaunradē? Vai arī tas viss akadēmiskās laikmetīgās mūzikas lauciņš, kā saka vadošie kultūras darbinieki, tomēr ir vitāli svarīgs attīstītas un ilgtspējīgas kultūras vides pastāvēšanas priekšnoteikums, par kuru gan visiem jāmaksā, bet zināms, kāpēc – lai mēs celtu savu labklājību ilgtermiņā, krātu kultūras garīgo mantību un pagarinātu savas identitātes derīguma termiņu uz vismaz 200 gadiem.

Lūk, kādas ir manas pārdomas, ceļojot šajos skaņu failos. Ja vēlies šajā sarunā reflektēt, klausies, ieklausies un domāsim kopā šīs un citas domas. Patiesībā tas ir arī piedzīvojums – tieši tas, kā pietrūkst pandēmijas nogurdinātajai pasaulei, un tāpēc tajā vilinu – paceļosim kādu gabaliņu kopā! Mēģināšu būt ja ne gids, tad vismaz kaislīgs tūrists, kurš norāda uz kādām sev interesantām muzikālām laiktelpām. Varbūt kāda atklāsme atnāk – nekad nevar zināt...

Raidījumā skan Astora Pjacollas, Ryo Fukui, Pjēra Šefēra, Tristana Mirē, Jura Ābola un vēl citu autoru mūzika.