Franču čellistu Žanu Gijēnu Keirasu latviešu klausītāji ir iepazinuši jau 2015. gadā, Sinfonietta Rīga 10. sezonas atklāšanas koncertā Lielajā ģildē. Virtuozā franču mūziķa un Sinfonietta Rīga viesošanās šopavasar Ķelnē bija šīs radošās sadarbības turpinājums. Šī gada rudenī Keirass atkal atgriezīsies Rīgā un būs Rudens kamermūzikas festivāla viesis, atskaņojot visas Johana Sebastiāna Baha svītas čellam solo un citu komponistu mūziku.

Ar Žanu Gijēnu Keirasu tikās Dāvis Eņģelis, kurš vaicāja, vai kaut kādā veidā mūziķa raksturs atbilst viņa čella raksturam.

Žans Gijēns Keirass: "Kas mani piesaistīja čellam, kas man tajā patīk — tam ir tik daudz šķautņu, tik daudz raksturu. Jā, čells ir dziedošs instruments, jo jāspēlē ar lociņu. Saviem studentiem vienmēr salīdzinu čellaspēli ar dziedāšanu. Mūsu modelis ir dziedātāji. Balss ir mūsu modelis. Bet čells var nozīmēt arī  tik daudz citu lietu. Čells var būt skaņas, kas ar instrumentu pilnīgi neasociējas. Un, paldies Dievam, mūsdienu komponisti to padziļināti pēta.

Čells spēj iemiesot ļoti dažādas pasaules. Tā ir arī atbilde uz jūsu jautājumu — tas esmu es. Man vienmēr vajadzējis spēlēt ļoti daudzveidīgu repertuāru. Mans raksturs man nekad neļautu darīt vienu un to pašu. Es nevarētu būt romantiskā laikmeta čellists, kurš spēlē tikai skaistas, romantiskas frāzes. Tam es vairs neticētu.

"Es ticu, ka mākslā iespējams izpaust ne vien skaisto, bet arī tumsnējo, komponista iekšējus konfliktus skaistā veidā. Kāpēc es to saku? Es izmantošu oratora metaforu: ja orators runā nepatīkamā balsī, publika nevēlēsies viņā klausīties. Vismaz ne ilgstoši. Es ticu, ka iespējams izteikt ļoti tumšas, spēcīgas emocijas, kas nav nekāds rožu dārzs, vienlaikus pievēršo ļoti lielu uzmanību balss kvalitātie, kas šo vēstījumu nes.

Tas padara mākslu brīnišķīgu — mēs spējam izteikt savas nepatīkamās sajūtas mākslinieciski skaistā veidā. Tas izklausās pretrunīgi, bet es uzskatu, ka šī pretruna ir nepieciešama.

Kad pie manis atnāk studenti un ar neglītu skaņu spēlē Šostakoviču, kas ir visai tumša mūzika, es viņiem saku, ka tas tā nestrādās, tad tā vairs nav māksla. Man šķiet, ka Šostakoviča un arī viņa ietekmēto komponistu groteskās, tumšās mūzikas lappuses ir atsevišķa problēma interpretam — kā šo informāciju vai šos afektus iztulkot? Kā jūs sakāt — lai tā dēļ neciestu skaņa.

Es domāju, ka cilvēki, kas nāk uz koncertiem, vēlas pieredzēt kontrastus. Varbūt arī skaņas, kas varbūt ir, nezinu, pārlieku skaļas vai pārlieku asas. Bet viņi nevēlas, lai viņiem sejā mestu dubļus. Tas nav iemesls, kāpēc cilvēki nāk uz koncertiem.


Žana Gijēna Keirasa daudzpusīgajā repertuārā nozīmīga vieta ierādīta kā baroka, tā klasicisma, romantisma un mūsdienu mūzikai. Viņš ir sadarbojies ar Freiburgas Baroka orķestri, "Berlīnes Senās mūzikas akadēmiju" un Concerto Köln. Savu skaņdarbu pirmatskaņojumus Keirasam uzticējuši Ivans Fedele, Žilbērs Amī, Bruno Mantovani, Mišels Žarels, Jaohanness Marija Štauds, Pēters Etvešs un Tomass Larhers. Keirass bijis Pjēra Bulēza laikmetīgās mūzikas ansambļa Ensemble InterContemporain dalībnieks, viņš ir arī viens no Arcanto Quartet līdzdibinātājiem. Radoša sadarbība mūziķi vieno ar vijolnieci Izabellu Faustu un pianistu Aleksandru Melņikovu.

 

 Keirass ir Freiburgas Mūzikas universitātes profesors un Augšprovansas festivāla Forkalkjē mākslinieciskais vadītājs. Keirass spēlē 1696. gadā būvētu Gioffredo Cappa instrumentu.