"Bērniņ, bērniņ, kā tu dzīvosi..." Veltas Kaltiņas dzīvesstāsts un dzeja

"Ar tām operām un grāmatām man gājis tā, kā mamma man reiz teica: "Bērniņ, bērniņ, kā tu dzīvosi..." Kad vajadzēja istabu slaucīt vai mazgāt, man bija grāmata kaut kur pažobelē nobāzta. Kamēr mamma neredz, es to grāmatu, bet, kad uznāk mamma, tad atkal es ar to lupatu un slotu. Pārnākot uz Rīgu, mācījos Medicīnas institūtā, bet uz to gāju caur operām, teātriem, koncertzālēm un mākslas muzejiem... Citādi nevarēju," gaiši smejot, jaunības un bērnības gadus atminas dzejniece Velta Kaltiņa.

Pagājušajā gadā viņa svinēja 90 gadu jubileju un apgāds "Pētergailis" laida klajā jaunu viņas dzejoļu krājumu "Kodols".  Decembra beigās devāmies pie Veltas Kaltiņas un viņas dzīvesbiedra rakstnieka Roalda Dobrovenska uz Ikšķili, lai šoreiz ar dzejnieci runātos mazliet ilgāk nekā citkārt un uzzinātu ko vairāk par viņas pirmsākumiem un saknēm.

Sarunā Velta Kaltiņa atceras mammas dziedātās dziesmas un viņas vijoli, putnu balsis, Neretas vidusskolas skolotājus, literatūras pulciņu un teātra izrādes, žurnālu "Atpūta", kolhoza laikus un operas gājienus studiju laikā Medicīnas institūtā. 

Orests Silabriedis: Man vienmēr patīk sākt ar pamatiem. Vai bērnībā tev apkārt bija mūzika?

Velta Kaltiņa: Tad jāsāk ar šūpuļtīklu! (smejas) Gan ar pašu šūpuli, ne tīklu.

Tā bija mana mamma – vislabākā mamma visā pasaulē, visā Visumā! Viņa dziedājusi man jau no mazām dienām. Viņa bija neizsakāmi atraktīva, gaiša, un iespaids bija tāds, ka viņa nepārtraukti spēlē kādu teātri – visas tantiņas, kas bija apkārt, viņa atdarināja, visas balsis.

Mēs, bērni, smējāmies, priecājāmies un bijām laimīgi, ka mums tāda mamma. Viņa dziedāja un bija spēlējusi arī vijoli, maza būdama. Es pati gan neredzēju, ka viņa vijoli kādreiz spēlētu, jo tad jau bija kolhoza un kara laiki, tikai vienreiz atradu uz skapja pašu vijoli. Paņēmu to rokās un domāju – ak, Dievs... Mamma jau bija stāstījusi, ka reiz viņa to spēlējusi. Nezināju, ko iesākt ar to instrumentu – tik skaists, tik trausls. Paskatījos, nobrīnījos un atstāju turpat.

Un kur tā vijole ir tagad?

Nezinu, kur mamma to pēc tam lika. Mammas brālis arī bija to spēlējis, lieli muzikanti bijuši visur apkārt. Bērnībā mamma bieži dziedāja "Krauklīts sēž ozolā", vēl dziesmiņu pēc dziesmiņas. 

Tas, kuram nav humora izjūtas, nav īsts cilvēks

Tu tās dziesmas mācījies un dziedāji arī pati?

Nē, neesmu liela dziedātāja, es nevarētu būt, kā Roalds saka, balerīna vai operdziedātāja, bet mūzika un visas skaņas, kas apkārt – tās manī ienāk, un es pati brīnos, kā tas notiek. Tāpat man šķiet, ka apkārt bijis un ir ļoti daudz humora. Es pati, man liekas, it kā nemāku tos jokus taisīt – nu, varbūt kaut kur, kaut kā, bet izjust gan - uzskatu, ka tas cilvēks, kuram nav humora izjūtas, tas vispār nav īsts cilvēks. (smejas)

Par tām bērnības skaņām man tomēr vēl gribas pajautāt. Ne jau viss ir dziedāšana un mūzika -  varbūt kaut kas saistās arī ar to vietu, kur dzīvoji? Vienalga, vai tie ir sadzīves trokšņi, transports vai daba.

Daba bija pilna putnu dziesmu. Tas bija apbrīnojami! Dzīvoju laukos, nāku no kolhoza – vispirms piedzīvoju brīvo zemi, brīvo dziesmu... No rītiem, piemēram, izeju ārā un visapkārt viss skan – mežā, gaisā, dārzā – viss, viss skan! Bet ar mūziku man tiešām ir tā, ka varu to klausīties un klausīties. Roalds brīnās…

Gandrīz katru vakaru rīkojam Youtube koncertus. Tad ir lielā klausīšanās. Es varu noklausīties trīs stundas pēc kārtas, bet Roalds nē, viņš saka – nevarot tik ilgi izturēt vienu un to pašu! (smejas).

Kur tad vienu un to pašu – kaut kas taču mainās!

Bet mūzikas stils ir viens un tas pats. Tā mums te iet. (smejas) Neretā mums bija apbrīnojama skola. Gandrīz neatceros, ka būtu kaut ko mācījusies, kaut gan – ja  dabūjām kādu divnieku, netikām uz visām mākslas nodarbībām.

Mums bija skolotājs, kurš visapkārt izvērta milzīgu mākslas pulciņu loku – tur bija muzikanti, bija teātra spēlētāji, dziedātāji, literāti, bija žurnāls.

Citi skolotāji jau arī – piemēram, dabaszinību skolotājai bija savi dārzi, kur visiem skolēniem bija iedalīts [gabaliņš], kam tas interesēja. Dzīvojām pa skolu, pilnībā iegrimuši mākslas pasaulē, un tā visam bija laba sagatave. Tagad man tāds iespaids, ka Latvijai nevajadzētu nekā cita kā tikai mākslas ļaudis un visu radošo, kas apkārt – tad mēs pasaulē pastāvētu kā atsevišķa milzu republika. 

Jā, bet tā ir utopija, vai ne?

Tā ir utopija, bet nu – mūsējie tagad aizgājuši pa pasauli un tam jāseko ar lielu interesi, lielu lepnumu un prieku. Visi, kas aizgājuši pāri robežām, dzied, spēlē, dejo un diriģē, dikti mums ir pie sirds, dikti mīļi. 

Saruna pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv.