Pagājušā gada pavasarī Rīgā notikušajā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu producentu sanāksmē tika nolemts apvienot spēkus Ziemeļvalstu un Baltijas valstu projektā "Ēnā", kas ļautu uzmanības centrā izcelt nepelnīti aizmirstos vai nepamanītos savas zemes komponistus. Bija paredzēts, ka stāstu mozaīka ne tikai demonstrēs iespējamās nolaidības iemeslus – lai tie būtu estētiski, politiski vai sociāli,- bet arī iepazīstinās starptautisko auditoriju ar dažādām spilgtām mūzikas personībām un kvalitatīvu mūziku. Rezultātā Eiroradio kopienai tiek piedāvāti stāsti par deviņu komponistu dzīvi un mūziku, kuru dzimšanas laiks ir no 1839. gada līdz 1962. gadam - tos sniedz mūzikas producenti no Somijas, Zviedrijas, Igaunijas, Latvijas, Islandes un Lietuvas. Līdzās ievadam - apmēram desmit minūšu garam stāstiņam par izvēlēto komponistu - šajās programmās iekļauti pilna garuma skaņdarbi kopumā stundas garumā. Šajā raidījumā - vārds Latvijai, un mūs pārstāvējis Orests Silabriedis, izvēloties Ziemeļzemju un Baltijas valstu klausītājus iepazīstināt ar Romualdu Grīnblatu.

1930. gadā Krievijas pilsētā Tverā dzimušais ebreju komponists Romualds Grīnblats nodzīvoja Rīgā tikai divus gadu desmitus, bet viņa iespaids bija liels un nozīmīgs. Pēc Ļeņingradas mūzikas vidusskolas beigšanas ārsta un ievērojamas tekstilmākslinieces talantīgo dēlu Romualdu Grīnblatu, iespējams, ebreju jautājuma dēļ neuzņēma Ļeņingradas konservatorijā, viņš atbrauca uz Rīgu un iestājās Latvijas konservatorijā. Iemācījās latviešu valodu un kļuva par savējo. Un — ar savu Pēterburgas rūdījumu lika latviešu komponistiem paskatīties uz to, kas notiek citās zemēs.

Grīnblata Pirmā un otrā simfonija 50. gadu otrajā pusē bija meistarīgi veidoti, tomēr vēl tādā kā padomju ekspresionisma tradīcijā tapuši opusi.

60. gadu sākumā Grīnblats prezentējās ar dodekafonisko Klavierkoncertu, un pirmatskaņojumā solo spēlēja Raimonds Pauls, kurš vēlāk kļūs par latviešu populārās mūzikas lielzvaigzni.

Iztikai Grīnblats rakstīja mūziku teātra izrādēm un kinofilmām, taču līdztekus gāja savu modernista ceļu: pētīja pieejamās ārzemju komponistu partitūras un tiecās uzzināt visu jauno, cik nu tas padomju pilsonim bija iespējams. 

60. gadu otrajā pusē komponētajā Ceturtajā simfonijā Grīnblatam ienāca prātā atsevišķas daļas komponēt atsevišķām orķestra instrumentu grupām — pamīšus stīgām, pūtējiem un sitējiem, un šo simfoniju augstu novērtēja Šostakovičs un Nono. Pavisam ekstravaganta izskatās uz milimetru papīra zīmētā Flautas koncerta partitūra, kur 12-toņu sistēma Grīnblata iztēlē ieguvusi sevišķu mirdzumu.

Runājot par teātra mūziku, visupirms jāpiesauc milzu atzinību un popularitāti guvušais balets “Rigonda”, kas 50. gadu beigās Latvijas Nacionālajā operā ienesa svaigākas vēsmas gan mūzikas, gan arī horeogrāfijas un scenogrāfijas ziņā.

 

Savrups meistardarbs ir opera “Bārddziņa meita”, ko unisonā ar instrumentu ansambļa partijām dziedāja nevis profesionāli mūziķi, bet Rīgas Jaunatnes teātra aktieri, un veikums ir žilbinošs. Šo ierakstu pavisam nejauši izdevās atrast Sanktpēterburgas Komponistu savienības arhīvā — jā, 70. gadu sākumā Grīnblats pameta Latviju, jo viņa filharmoniskās skatuves darbus Kultūras ministrija īsti negribēja pirkt un kultūras ministrs diez ko nemīlēja savu kādreizējo kursabiedru Grīnblatu, jo tam bij nemēr spožākas smadzenes un arī visai bezkaunīga asa mēle.

Grīnblatu varam arī saukt par vienu no rokoperas žanra pionieriem Padomju Savienībā — viņa “Tils Pūcesspieģelis” 70. gadu otrajā pusē Pēterburgā piedzīvoja milzu piekrišanu.

“Tilam” diemžēl nebija diez ko ilgs skatuves mūžs, jo mūzika bija varbūt drusku par gudru vidējam klausītājam. Toties līdz pat mūsdienām Pēterburgā palaikam izskan Grīnblata simfoniskais hits “Moljēra dzīve”, kas veidots no mūzikas Bulgakova lugas “Svētuļu jūgs” inscenējumam Rīgas Krievu drāmas teātrī.

2023. gada pavasarī beidzot izdevās tikt pie Francijā izdotām notīm — Grīnblata Humoresque policière jeb “Kriminālhumoreskas”, ko savā eksāmena programmā iekļāva Hāgā studējošais latviešu fagotists Edgars Karpenskis-Allažs.

Romualds Grīnblats devās aizsaulē 1995. gada vasarā pēc agresīvas slimības, kas pārvilka svītru viņa vēlmei emigrēt uz Vāciju un turpināt radošo dzīvi tur.

Līdz pat dzīves beigām Grīnblats interesējās par to, kas notiek Latvijā, un 80. gadu beigās emocionāli dziļi līdzdzīvoja Latvijas atmodai ceļā uz neatkarības atgūšanu. 

Romualda Grīnblata mūzika sporādiski atgriežas Latvijas koncertdzīvē. Pirms dažiem gadiem arī viņa Sestā simfonija ieradās sava radītāja otrajā dzimtenē, un gan tiksim arī pie beidzamās — Septītās. Grīnblats ļoti mīlēja Pēterburgu, taču viņa sirdsmājas bija Latvijā.

Raidījumā skan Romualda Grīnblata mūzika:

Koncerts flautai -  Vilnis Strautiņš un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Leonīda Vīgnera vadībā, 1979

Klaviersonāte - autors, 1969

Piektā simfonija (1983) - Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Sanktpēterburgas diriģenta Ravila Martinova vadībā