2021. gada 28. aprīlī "Baltijas mūzikas dienu 2021" koncertā Arvo Perta centrā (Igaunija) skanēja divi jaundarbi un viens 2017. gadā komponēts opuss.

Pirmatskaņojumu piedzīvoja Mirjamas Tallijas (Tally) Spiral Leep (2021) un Marijas Kervitsas (Kõrvits) Center of All Centers, Core of Core flautai, basklarnetei, čellam, kontrabasam, klavierēm un balsij ar komponistes kompilēta Rainera Marijas Rilkes dzeju tulkojumā angliski un igauniski (2021).

Skatīties koncerta video...

Sevišķi vēlamies pievērst uzmanību Jūdžina Birmana (Birman) skaņdarbam Pensées balsij un ansamblim, ko izcili atskaņoja Irisa Oja (mecosoprāns) un ansamblis YXUS, kurā spēlē Mihkels Peēske (Mihkel Peäske, flauta), Mēliss Vinds (Meelis Vind, klarnete), Leho Karins (Leho Karin, čells), Regīna Udoda (Regina Udod, kontrabass) un Talvi Hunta (Talvi Hunt, klavieres).

Skaņdarba pamatā ir Anatola Fransa (France) etīde Pensées de Riquet par suni Rikē, pareizāk sakot, suņa Rikē pārdomas par pasaules uzbūvi un saimnieku.

Tekstu izvēlējās dziedātāja Irisa Oja, kas apveltīta ar fenomenālām vokālām spējām un spēcīgu dramatisko temperamentu.

LR3 “Klasika” atsūtītajā komentārā Irisa saka: “Pirms daudziem gadiem gadījās lasīt Fransa darbus par msjē Beržerē, un grāmatas beigās bija šis īsais gabals par sunīša Rikē pārdomām. Man Rikē domas likās tik skaidras, godīgas, stipri uzjautrinošas, bet tajā pašā laikā patiesas.

Man nešķiet, ka Fransē uzjautrinās, nē, te ir īsteni patiess skatījums no suņa skatpunkta. Mani tas fascinē, es nudien ticu, ka dzīvnieks tieši tā uztver pasauli. Lasīju un priecājos par ideju pamainīt viedokli par pasauli, spēlējoties ar ideju, kā citas radības varētu uztvert apkārtējo vidi.

Šie teksti dzīvojās manī vairāk nekā 15 gadu, un pirms desmit lēnām dzima ideja — vēlējos dziedāt skaņdarbu ar šo tekstu. Un zemajiem instrumentiem būtu jāspēlē augstos reģistros. Idejas rašanās laiks sakrīt ar to, kad pirmoreiz satiku Jūdžinu. Zināju, ka vēlos kaut ko pavisam īpašu un muzikāli tikpat atšķirīgu, kā pati šī neparastā teksta ideja. Pēc dažām mūsu muzikālām satikšanās reizēm izteicu Jūdžinam šo domu, un likās, ka viņam tā patīk. Opusa pirmo daļu saņēmu kā dāvanu savā 40. dzimšanas dienā.”

Jūdžins Birmans septiņus mēnešus gadā dzīvo Honkongā, pārējos piecus, kā pats saka, ir bezpajumtnieks, ceļo ar projektiem un

uzturas galvenokārt Eiropā, jo ASV Birmana mūziku diez ko daudz nespēlē, pārāk sarežģīta.

Viņam gan bijusi laba pieredze ar Osmo Venski un Minesotas orķestris, bet Venske ir soms, un laikmetīgās mūzikas pieredze Somijā pavisam citāda. Vairumam amerikāņu klasiskā mūzika esot labi ja pēcpusdienu divertisments. Un tāpēc Jūdžins Birmans no Honkongas bieži ierodas Eiropā, un mūsu saruna notiek Islandes lidostā, resp., Islandes lidostā atrodas Jūdžins, viņš ir ceļā uz Berlīni, un mēs sarunājamies par Jūdžina opusu Pensées ar Anatola Fransa brīnumjaukām teksta etīdēm.

Jūdžins: “2011. gadā uzrakstīju skaņdarbu, kurā jādzied zemu, jo es sapratu, ka viņa to var — rakstīju kā pārbaudījumu, cik zemu viņa var nodziedāt, un viņai tas ļoti patika.

Irisa teica — kad vien tev parādās brīvs laiks, uzraksti kaut ko zemai balsij. Fransa teksts ir lielisks, bet arī komponistam visai izaicinošs, vismaz man.”

Jautāju Jūdžinam, vai arī viņš pats dzied?

Jūdžins: “Nē, tikai bērnībā koros, un pusaudža gados tas beidzās to pašu iemeslu dēļ, kā daudziem tas tajā vecumā beidzas.”

Jautāju, vai, komponējot Pensées, kādus vokālos gājienus viņš izmēģinājis arī pats?

Jūdžins: “Jā un nē. Protams, tiecos saprast, kas iespējams un kas nē, bet es to darīju nevis skaļi, bet ar iekšējo balsi. Taču, ja jums darīšana ar dziedātāju, kam piemīt pārcilvēciskas spējas, jūs tomēr mēģināt iet arvien tālāk un tālāk savā izdomā, jo dziedātājs gan jau apjēgs, kā ar to tikt galā.

Kad pirms diviem gadiem atskaņojām šo gabalu pirmoreiz (tas bija Argentīnā), Irisa teica — ai, nemaz tik grūts tas nav, tīrs prieks to dziedāt. Nujā, arī, piemēram, divu oktāvu lēcieni Irisai nesagādā problēmas, bet tas taču mazohisms, vai ne?

Partitūra ir diezgan brīvi pierakstīta, bez nošu līnijām, taču ir daudz norādījumu, kā ko atskaņot. Starp komponistu un atskaņotāju vienmēr ir sava veida spēle vai deja: jūs dodat norādījumus, bet arī ļaujat rīkoties citādi, paspēlēties ar to, ko devis komponists. Man tas patīk, tā ka es dodu sākumpunktu un skatos, kas notiks. Norādījumi domāti nevis lai ierobežotu, bet lai atvērtu mūziķi.”

Jautāju, vai ideja par instrumentālistu iesaisti dziedāšanā nāk no komponista?

Jūdžins: “Nelaimīgā kārtā jā.

Ir dažas lietas, ko man vajadzētu pārtraukt darīt, un šī ir viena no tām.

Nekad nevar būt drošs, vai tas darbosies, kā veidosies mūziķu saspēle un mijiedarbība. Līdzīga situācija bija operas tapšanas darbnīcā pirms mēneša Luksemburgā. Tā bija kameropera: viens dziedātājs, pārējie instrumentālisti.

Liekas, ir robeža, līdz kurai var atļauties iet, kad tu lūdz mūziķiem dziedāt. Igaunijā un Latvijā tā nav problēma, jo daudziem ir korista pieredze.

ASV citādi, kaut gan viens amerikāņu ansamblis manā gabalā dziedāja brīnišķīgi. Un šo Pensées es rakstīju tieši šiem konkrētajiem igauņu mūziķiem (Argentīnā gan spēlēja viņu ansamblis). Viena lieta ir mūzikas instruments, ko spēlē atskaņotājs, bet vienmēr taču var izmantot arī pašu mūziķi kā personību, ja vien tas nav pārspīlēti vai pārāk bērnišķīgi.”

Aizrunājamies par vokālu darbu ilgumiem. Jūdžina opuss Luksemburgā bija saturiski saistīts ar cilvēktiesībām Eiropas Savienībā, un tā bija kameropera, bet nebūt ne gara. Mūsu saruna notiek Jūdžina pārlidojuma laikā uz Berlīni, kur viņš gatavos skaņdarbu dziedātājam un “Berlīnes filharmoniķiem”, un šis opuss būs stundu garš. Vienojamies, ka Pensées ir optimālā garumā — 38 minūtes. Ja būtu ilgāks, tad jau bezmaz kā maratons dziedātājam.

Turpinām par Anatolu Fransu — jautāju, vai viņš Jūdžinam nozīmīgs autors, un atbilde ir — nē, tiesa, pirms gadiem Jūdžins kaut ko lasījis, protams, oriģinālā, bet šajā konkrētajā materiālā viņu saistījis humors.

Jūdžins: “Man patīk izaicinājums rakstīt mūziku tekstam, kurā iekšā ir komēdija — bet nevis buffa, man liekas, ir starpība, un Fransa gabals ir tieši tāds — komēdija, nevis buffa.

Līdz brīdim, kad klausītājs saprot, ka dziedātāja ir suns, var likties, ka te mums darīšana ar vismaz kaut ko pusnopietnu.

Komponistiem patīk rakstīt par Dievu un debesīm, par gaismu un sauli, jā, arī par politiku, vārdu sakot, par kaut ko tādu, kur ir dzīles, un tad tas ir kā vēstījums, bet ne vienmēr tas vajadzīgs — savureiz var atļauties vienkārši rakstīt mūziku un izbaudīt to, un teksts te ir kā balta lapa — tas dod pamatu iedvesmai, un viss.”

Un kā ar suņiem Jūdžina Birmana dzīvē?

Jūdžins: “Kad biju mazs, vienu gadu pie mums dzīvoja suns. Bija sākušies 90. gadi, nevienam nebija naudas, preci mainīja pret pakalpojumiem.

Mēs tolaik jau dzīvojam starp Daugavpili un Maskavu, mamma bija angļu valodas pasniedzēja, un viena no klientēm kā atlīdzību pasniedza mammai šķirnes suni — tīrasiņu pekinieti, kas izskatījās kā “Zvaigžņu karu” tēls.

Tas bija jauki, bet pēc gada pārcēlāmies uz ASV, un suns bija jāatdod draugiem. Man patīk suņi, bet man īstenībā patīk viss kaut kas.”

Jautāju Jūdžinam, vai viņam svarīgi, pie kādas tautības komponistiem viņu pieskaita?

Jūdžins: “Igauņiem patīk saukt mani par Latvijas komponistu, tādējādi viņi ir brīvi no atbildības par mani, un man tas patīk.

Esmu ļoti pateicīgs igauņiem un viņu mūzikas videi, nodzīvoju tur divus gadus, viņi ir brīnišķīgi.

Jā, esmu dzimis Latvijā, tolaik tā gan vēl nebija Latvija. Mamma runā latviski, vecvecāki daudzus gadu desmitus strādāja Daugavpilī, pats latviski runāju ļoti maz,

tas man ir kaut kādā ziņā nobloķējies, bet biju arī diezgan mazs, kad aizbraucām no Latvijas.

Nezinu.

Manuprāt, nacionalitātes definēšana komponistam mūslaikos īsti vairs nav svarīga, ja vien nav runa par fondu vai stipendiju piešķiršanu, kur svarīga valstspiederība. Vai arī tad, ja jūs rakstāt kā, piemēram, Veljo Tormiss vai Latvijā varbūt Imants Kalniņš.

Mana karjera ir starptautiska. Un man ir trīs uzturēšanās vietas un viena pase. Aiz manis nav sargājošās mašīnas, ko sauc par valsti, bet es uzaugu bez tādas, līdz ar to man arī tādu nevajag.

Atzīstu Jūdžinam, ka, klausoties monodrāmu Pensées, man tiešām patika domāt, ka klausos Latvijas komponista mūziku.

Jūdžins: “Kad strādāju Igaunijā, likās svarīgi mēģināt atjaunot saites ar Latviju, pareizāk sakot, nevis atjaunot, bet izveidot attiecības ar Latvijas mūzikas vidi, ar mūzikas cilvēkiem. Šī ir pirmā zeme, ko ieraudzīju pēc nākšanas pasaulē, un tam ir kaut kāda nozīme.

Un — vai izdevās?

Jūdžins: “Protams, nē. Bet komponista mūžs ir ilgs. Arvo Perts kļuva par igauņu varoni jau diezgan cienījamā vecumā. Tā notiek arī citās zemēs, tāpēc mani tas pagaidām neuztrauc. Neteiktu, ka tas man sāpētu vai es kaut ko nožēlotu, nē — nāks laiks, un kaut kas notiks.

Līdz šim man bijusi iespēja strādāt ar Latvijas Radio kori, un tā bija lieliska skola — mācīties par cilvēka balsi no labākajiem. Tas arī bija mans pirmais kordarbs, un darba process pilnībā mainīja manu attieksmi pret cilvēka balsi.

Baltijas valstīs tas ir liels pluss — jauni cilvēki tiek pie iespējām parādīt sevi. Te ir arī daudz problēmu, bet ne jau man uz tām norādīt.”

Anatols Franss (France) - Pensées de Riquet 
(te liekam franču tekstu pilnībā)

I. Les hommes, les animaux, les pierres grandissent en s’approchant et deviennent énormes quand ils sont sur moi. Moi non. Je demeure toujours aussi grand partout où je suis.

II. Quand le maître me tend sous la table sa nourriture, qu’il va mettre dans sa bouche, c’est pour me tenter et me punir si je succombe à la tentation. Car je ne puis croire qu’il se prive pour moi.

III. L’odeur des chiens est délicieuse.

IV. Interlude No. 1

V. Je parle quand je veux. De la bouche du maître il sort aussi des sons qui forment des sens. Mais ces sens sont bien moins distincts que ceux que j’exprime par les sons de ma voix. Dans ma bouche tout a un sens. Dans celle du maître il y a beaucoup de vains bruits. Il est difficile et nécessaire de deviner la pensée du maître.

VI. Interlude No. 2

VII. Tout passe et se succède. Moi seul je demeure.

VIII. Une action pour laquelle on a été frappé est une mauvaise action. Une action pour laquelle on a reçu des caresses ou de la nourriture est une bonne action.

IX. Interlude No. 3

X. Interlude No. 4

XI. Prière. Ô mon maître Bergeret, dieu du carnage, je t’adore. Terrible, soit loué ! Sois loué, favorable ! Je rampe à tes pieds : je te lèche les mains. Tu es très grand et très beau quand tu dévores, devant la table dressée, des viandes abondantes. Tu es très grand et très beau quand, d’un mince éclat de bois faisant jaillir la flamme, tu changes la nuit en jour. Garde-moi dans ta maison à l’exclusion de tout autre chien. Et toi, Angélique la cuisinière, divinité très bonne et très grande, je te crains et je te vénère afin que tu me donnes beaucoup à manger.

XII. Interlude No. 5
Invocation. Ô Peur, Peur auguste et maternelle, Peur sainte et salutaire, pénètre en moi, emplis-moi dans le danger, afin que j’évite ce qui pourrait me nuire, et de crainte que, me jetant sur un ennemi, j’aie à souffrir de mon imprudence.