"Klasika" piedāvā noklausīties Ukrainas Neatkarības dienai veltīto koncertu, kas Baltijas Jūras festivāla norises vietā – Bervalda zālē Stokholmā – notika pagājušā gada 24. augustā.

24. augusts Ukrainā ir valsts svētku diena, jo tieši šajā datumā – 1991. gada 24. augustā – Ukrainas PSR Augstākā padome pieņēma Ukrainas Neatkarības deklarāciju, kas tika apstiprināta referendumā tā paša gada 1. decembrī. 24. augusts – 24. februāris: vai tā ir tikai ironiska sakritība, vai šeit slēpjas arī kāda simbolika? Un kura krāsa šajā simbolikā būs spēcīgāka – baltā vai melnā?

Koncertā piedalās Zviedrijas un Ukrainas Radio simfoniskā orķestra mūziķi ukraiņu diriģenta un altista Maksima Risanova vadībā. Koncertā piedalās arī Zviedrijā dzīvojošā ukraiņu pianiste Natālija Pasičņika.

Pirms skan mūzika, kas šī ļoti neparastā koncerta 1. daļā plūst kā tāda lēna un varena upe, katram nākamajam skaņdarbam izaugot it kā no iepriekšējā, daži vārdi par mūziku, kas veido šo gandrīz pārdabiski skaisto skaņu auru un kurai skanējuma secībā varat sekot līdzi arī šeit, "Klasikas" mājas lapā...

Vispirms dzirdēsim Argentīnā dzīvojošā Izraēlas komponista Osvaldo Golijova 2022. gada opusu Tenebrae, tulkojumā no latīņu valodas – "Tumsa". Šī skaņdarba iedvesmas avoti, kā raksta pats komponists, bijuši divi – divas pretrunīgas realitātes, kā raksta komponists, kurš bijis Izraēlā 2020. gada septembrī, kad sācies jaunais vardarbības vilnis, kurš mazliet sāk pierimt tikai šodien, un nedēļu vēlāk viņš aizvedis savu piecus gadus veco dēlu uz jauno planetāriju Ņujorkā, "kur mēs," raksta komponists, "varējām redzēt Zemi kā skaistu zilu punktu kosmosā. Es gribēju uzrakstīt skaņdarbu, kuru varētu klausīties no dažādām perspektīvām. Ja izvēlētos to klausīties "no tālienes", mūzika, iespējams, piedāvātu "skaistu" virsmu, bet no metaforiski tuvāka attāluma varētu dzirdēt, ka zem šīs virsmas mūzika ir sāpju pilna.

Es vēlējos, lai mūzika izklausītos kā ap Zemi riņķojošs kosmosa kuģis, kuram nav lemts pieskarties planētas virsmai.

Pēc skaņdarba pabeigšanas es sapratu, ka Tenebrae ir kā lēna, klusa izgaismota viduslaiku manuskripta lasīšana." Tā – Osvaldo Golijovs par savu dabu Tenebrae, tā partitūrā ierakstot vārdus:

"Gaisma domā, ka tā ir visātrākā. Taču tā nav taisnība. Lai cik ātri gaisma ceļotu, tā vienmēr savā priekšā sastop tumsu, kas gaismu jau ir apsteigusi…"

Kā turpinājums Osvaldo Golijova "Tumsai" skan britu autora Džona Vulriha skaņdarbs altam un stīgām "Odisejs pamostas", ko iedvesmojusi Klaudio Monteverdi opera "Odiseja atgriešanās". Odisejs ir atskārtis, ka ir nonācis Itakas salas piekrasē. Viņš ir apmulsis, prātojot, kur viņš nonācis – vai tas ir sapnis vai nomods? Un Džona Vulriha opusā "Odisejs pamostas" iekomponēts šīs Odiseja ārijas aranžējums alta solo ar stīgām.

Tikpat nemanāmi arī Džona Vulroha skaņdarbs "Odisejs pamostas" pāriet Volfganga Amadeja Mocarta Adagio un fūgā stīgu orķestrim, kur Mocarts nemaz neizklausās pēc Mocarta, bet vairāk pat pēc Baha, jo savu Adagio un fūgu sācis rakstīt 1783. gadā pēc iepazīšanās ar Baha mūziku un kontrapunktu.

Koncerta turpinājumā – pasaules pirmatskaņojums Leonīda Desjatņikova "Refleksijai par ukraiņu tautas dziesmas tēmu". Tās ir variācijas par tautas dziesmu, kas Leonīdam Desjatņikovam bijusi ļoti tuva jau kopš bērnības, dzīvojot Ukrainā, un šī dziesma ir par lakstīgalu, kas pogo un bārsta savus treļļus ķiršu dārzā.

Turpinām ar viena no Ukrainas izcilākajiem un pasaulē zināmaākajiem mūsdienu komponistiem – Valentīna Silvestrova – mūziku. "Ziņnesis" ir 1996. gada kompozīcija klavierēm, stīgu orķestrim un sintezatoram, veltījums Silvestrova dzīvesbiedrei, kas mūžībā tika aizsaukta tajā pašā gadā. Un darba nosaukumā liktais vārds "Ziņnesis" šeit domāts filozofiskā nozīmē kā sūtnis starp šo pasauli un viņpasauli. Klavieru partiju atskaņo Zviedrijā dzīvojošā ukraiņu pianiste, balvas Global Music Awords Zelta medaļas pagājušā gada ieguvēja Natālija Pasičņika.

Bet viņas solopriekšnesumā skan Allegretto no Valentīna Silvestrova "Trim bagatelēm", kam seko "Klusā mūzika" orķestrim, starp kuras daļām – "Mirkļa valsis", "Vakara serenāde" un "Serenādes mirkļi" – Natālija Pasičņika lasa ukraiņu dzejnieka Ivana Franko vārsmas angļu tulkojumā.

Seko par vienu no visnozīmīgākajām 20. gs 1. puses poļu komponistēm uzskatītās Gražinas Bacēvičas Koncerts stīgu orķestrim, kas komponēts 1948. gadā.

Pirms koncertveltījums Ukrainai Baltijas Jūras festivālā izskan, vārds diriģentam Maksimam Risanovam: "Pēdējais koncertprogrammas skaņdarbs, ko tūlīt jums spēlēsim, ir Miroslava Skorika "Melodija". Šī "Melodija" šo divarpus katastrofālā kara gadu laikā ir kļuvusi par skaņdarbiem, ko man nākas atskaņot visbiežāk.

Man pašam ir ļoti personisksa un tiešas attiecības ar šo karu, kaut arī savas dzīves lielāko daļu es nedzīvoju Ukrainā, taču šeit dzīvo daudz manu tuvinieku, tostarp mamma, brālis, māsīcas un brālēni.

Daži no viņiem ir kļuvuši par kara bēgļiem, citi – palikuši dzīvot Ukrainā, bet vēl citi – cīnās par Ukrainas brīvību. Šodien ir Ukrainas Neatkarības gadadiena. Un man tas ir jāsaka, kaut arī balss dreb, bet, ja šajā zālē ir kaut viens ukrainis, teiksim kopā – "Slava Ukrainai!" (atbalss: "Varoņiem slava!") Un man jāsaka arī tas, ka esmu neizsakāmi pateicīgs daudzām valsīm pasaulē, kas Ukrainu atbalsta un respektē Ukrainas neatkarību. Starp šīm valstīm ir arī Zviedrija, un šīs īpašais koncerts to apliecina. Mūsu orķestrī spēlē arī vairāki mūziķi no Kijivas..."