19. maijā 120. dzimšanas dienā pieminam komponistu, diriģentu un ērģelnieku Helmeru Pavasaru.

Helmers Pavasars dzimis Lejasciemā, un par viņa jaunības romantiskāko un uzticamāko draugu, pateicoties Jēkaba Mediņa ierosmei, kļūst vijole. Pēc Valmieras vidusskolas beigšanas viņš iestājās Latvijas konservatorijā, kur 1928.gadā beidz Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi, pēc tam - Edmondo Lučīni un Ādolfa Meca vijoles klasi. Vijolnieka karjeru Helmers Pavasars neattīsta, toties arvien vairāk sāk komponēt, kļūstot par vienu no izteiktākajiem liriķiem latviešu mūzikā. Pats komponists arvien atcerējās kolēģa Bruno Skultes spriedumu: Tava mūzika ir liriska pat tad, ja tu raksti dramatisku mūziku. 

Balsts klasiskajās, romantiskajās tradīcijās, arī impresionismā veidojis Helmera Pavasara izsmalcināto mūzikas valodu, darbu krājumā pārsvarā dominē melodiskas solo un kora dziesmas - turpat pusotra simta, arī ērģeļdarbi un emocionāli krāsaina kamermūzika.

Kompozīcija bija tikai viens no meistara darbības laukiem - viņš ir bijis arī lielisks pedagogs un ērģelnieks. Pēc konservatorijas absolvēšanas Helmers Pavasars darbojies Valmierā par vijoles skolotāju, ērģelnieku un Latviešu biedrības kora diriģentu. Un strādājis Cēsu mūzikas skolā, kura pamazām kļūst par viņa darba bāzi: 1934. gadā Helmeram Pavasaram piedāvā skolas direktora posteni; paralēli vijoles spēles un teorijas mācīšanai, paša dibināta orķestra vadīšanai, viņš strādā arī Cēsu skolotāju institūtā, organizē pilsētas mūzikas dzīvi, uz koncertiem aicina viesmāksliniekus - komponēšanai atliek tikai vēlās vakara stundas. Tomēr top virkne darbu: Stīgu kvarteti, Uvertīra un Mazi baleta skati orķestrim, Koncerts vijolei, no kura koncertdzīvē joprojām dzīvo tā lēnā daļa Andante sostenuto, kuru dzirdējām Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Lielajā ģildē ar Paulas Šūmanes solo.

Nodibinoties padomju varai, Helmeru Pavasaru atstādina no Cēsu Tautas konservatorijas direktora amata, un viņš līdz emigrācijai 1944. gadā strādā toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā par teorētisko priekšmetu docentu.

Pirmie trimdas gadi mūziķim paiet Vācijā - viņš spēlē ērģeles Berlīnē, bet Šlēzvigā-Holšteinā, Noištatē, Lībekā, Pinebergas Baltijas universitātē māca mūzikas teoriju, harmoniju un vada korus. 1954. gadā Helmers Pavasars ar ģimeni pārceļas uz Londonu, kur vada visu turpmāko dzīvi, ir ērģelnieks vairākās draudzēs, vada Daugavas vīru kori, ir virsdiriģents latviešu dziesmu dienās un Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hamburgā, raksta recenzijas un esejas izdevumos "Latvju Mūzika"
un "Londonas Avīze" kopā ar Albertu Jērumu kļūst par ievērojamu Anglijas latviešu sabiedrības mūzikas dzīves kopēju un vienmēr ir mūzikas notikumu degpunktā. Un protams, komponē.

Milzīgs bija komponista pārdzīvojums pēc ilgiem dzīves gadiem atgriežoties tēvu zemē - tas notika trešās atmodas Dziesmu svētkos 1990. gadā. Vēl lielāks saviļņojums bija dzirdēt savu dziesmu "Mazs bij' tēva novadiņis" lielā kopkora balsīs, izjūtot tautas atkal apvienošanās prieku. Jo līdz tam gandrīz piecus gadu desmitus bija dzīvots un strādāts Vācijā un Anglijā, Londonā - neatlaidīgi, spītīgi un nepiekāpīgi kā sadzīvē, tā diriģenta un ērģelnieka amatos kopjot un uzturot visu latvisko - valodu, kultūru, mūziku.

Pēc tam savu mīļo Tēvzemi Helmers Pavasars redz, kad viņam 90, -1993. gadā - šoreiz pēdējo reizi, jo vēl pēc pieciem gadiem, drīz pēc savas nākošās apaļās jubilejas, beidzas meistara šīs zemes gaitas.

Savā garajā, pieredzes bagātajā dzīvē Pavasars uzkrājis vērojumus, vērtējumus un atziņas. Latvijas radio fonotēka glabā komponista balsi no Atmodas Dziesmu svētkiem un Sandras Ņedzveckas garāku sarunu ar komponistu viņa viesošanās laikā Latvijā 1993. gadā. Raidījumā, līdzās komponista mūzikas izlasei, skan arī neliels fragments no tās ar komponista tā brīža lietu redzējumu.