Antona Bruknera dzīvē neveiksmju bija, iespējams, vairāk nekā panākumu, tomēr nepavisam nevar teikt, ka Brukners dzīvoja un nomira neatzīts. Antons Brukners piedzima zemnieku ģimenē un visu mūžu palika “Donavas zemnieks”, kā viņu mēdza saukt.

Viņš bija zemnieks pie ērģelēm un zemnieks mūzikas teorijas profesora amatā, un viņa mūzikā dominējošais htoniskais elements, kas dod pamatu Bruknera daiļrades neatkārtojamai dievišķajai vertikālei, arī apliecina spēka ņemšanu no zemes. Te var atcerēties Bruknera dzimtas uzvārda izcelšanos. No frankiem cēlies zemnieks 12. gadsimtā apmetas uz dzīvi Lejasaustrijā starp Ibsu un Donavu. Ferma atrodas pie tiltiņa, un vāciski ‘tiltiņš’ ir Brücke jeb tolaik Pruck, tātad tie, kas dzīvo šajā fermā pie tiltiņa, ir Pruckner.

Bruknera mūzika ir tilts starp esošo un iedomāto. Patētiski sakot, Brukneram daudz kā nebija, bet tajā pašā laikā bija viss.

Ilgu laiku Antonu Brukneru zina tikai kā izcilu ērģelnieku. Viņa Parīzes, Londonas un citas turnejas nes slavu un atzinību. Brukners komponē, var teikt, visu apzinīgo mūžu, taču tā pa īstam uz komponista ceļa nostājas ap 40 gadu vecumu.

Antona Bruknera Otrā mesa miminorā sacerēta korim un pūšaminstrumentu ansamblim. Diriģents Filips Herevēge par Bruknera mūziku ir teicis, ka tā, tāpat kā Šūberta mūzika, ir dziļi melanholiska, tā sēro pēc zaudētās paradīzes. Šo mesu Brukneram pasūtināja Lincas bīskaps Francis Jozefs Rudigīrs Maria-Empfängnis-Dom katedrāle jaunās kapelas iesvētīšanai. Ar komponēšanu Brukners nodarbojās no augusta līdz novembrim 1866. gadā, bet mesu atskaņoja tikai trīs gadus vēlāk. Komponists pats diriģēja un atskaņojums notika brīvā dabā.

Ierakstā piedalās Collegium Vocale Gent, Orchestre des Champs-Élysées un diriģents Filips Herevēge.