Šogad un jo īpaši šonedēļ visa pasaule piemin austriešu komponistu Antonu Brukneru (1824–1896) viņa divsimtajā gadskārtā, kas apritēs 4. septembrī.

Īpašajās svinībās piedalās arī "Klasika", visu šo nedēļu ik vakaru piedāvājot kādu no Bruknera lielformas opusiem, un sākam ar viņa monumentālo Astoto simfoniju Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Imanta Rešņa lasījumā, kuram klausītāji Lielajā ģildē uzgavilēja 1999. gadā. 

Tā ir pēdējā komponista pilnībā pabeigtā simfonija, un tai ir divas – 1887. un 1890. gada – redakcijas. Šajā ierakstā klausāmies otro.

19. gadsimta 80. gados muzikālajā sabiedrībā būtiski mainījās attieksme pret komponista daiļradi.1884. gadā Artūra Nikiša vadībā notikušais Bruknera Septītās simfonijas pirmatskaņojums tika uzņemts ar milzīgu atsaucību un bija liels izrāviens viņa daiļrades atzīšanā. Vienlaikus panākumi komponistam uzlika lielu atbildības nastu, viņam bija pamatīga fizisko un garīgo spēku krīze. Līdz ar to jaunā – Astotā – simfonija no viņa prasīja trīs gadus ilgu darbu.

Pirmatskaņojumu Brukners gribēja uzticēt savam atbalstītājam un labvēlim Hermanam Levi Minhenē, taču diriģents simfoniju īsti neizprata un lūdza komponistam partitūru pārstrādāt. Tas Brukneru noveda dziļā depresijā un darbs ieilga vēl uz trīs gadiem, līdz 1890. gadā otrā simfonijas versija bija gatava.

Pirmatskaņojums notika 1892. gada 18. decembrī Vīnes Musikverein ar Hansu Rihteru pie "Vīnes filharmoniķu"  diriģenta pults un izvērtās par īstu triumfu! 

Simfonija veltīta Austrijas imperatoram Francim Jozefam I. Imperators pieņēma Bruknera veltījumu un arī piedāvāja palīdzēt samaksāt par darba izdošanu.

Simfonija dažkārt tiek dēvēta par "Apokaliptisko", taču tā to nenosauca Brukners. Viņš pats to dēvēja par mistēriju, apzināti vai neapzināti orientētu uz Bēthovena Devīto simfoniju.

***

Austriešu komponists Antons Brukners ir viens no 19. gadsimta otrās puses novatoriem, kura vārds mūzikas vēsturē ierakstīts ar deviņām simfonijām un sakrāla teksta kormūziku.

Brukneru bieži min arī vācu/austriešu romantisma nozīmīgāko komponistu vidū – viņa mūziku raksturo bagātīga harmoniskā valoda, stingra polifoniskā domāšana un ievērojami opusu garumi. Savās partitūrās viņš turpināja Bēthovena un Šūberta simfonismu, kurā jūtamas arī Vāgnera orķestrālās domāšanas un harmoniskās valodas iezīmes. Zīmīgi, ka viens no viņa zināmākajiem skolniekiem bija izcilais austriešu komponists Gustavs Mālers.

Ne tikai Bruknera personību, bet arī viņa sacerējumus apņem mistiska aura...