Krievu vibrofonista Alekseja Čižika ceļš uz džeza pasauli ir mazliet pārsteidzošs: proti, džezam viņš pievērsies pēc akadēmiskas skološanās Sankpēterburgā un ilgstošas orķestra mākslinieka spēles. Jaunajā ampluā viņš aizrautīgi apdarina gan džeza standartus, gan klasiskās mūzikas tēmas.

Saruna ar Alekseju Čižiku ierakstīta 2018.gadā pēc spožas uzstāšanās Ukmerģes sitaminstrumentālistu festivālā.

Inga Saksone: Sarunas uzsākumam piedāvāju standarta jautājumu – par pirmo muzikālo izglītību...

Aleksejs Čižiks: Kad biju maziņš, no klasiskās jeb nopietnās mūzikas izvairījos, atšķirībā no māsas, kura vijoli iemīlēja uzreiz, un, starp citu ir ļoti laba vijolniece.

Man piedāvāja visus instrumentus pēc kārtas un, kad jau no visiem biju atteicies, mamma teica – spēlēsi bungas, un viss!

Domāju, ka varēšu spēlēt tikai bungas un nekas cits nebūs jādara. Izrādījās, ka bungu tikpat kā nebija, bet bija ksilofons, marimba, vibrofons – visi melodiskie instrumenti, kuri uzreiz iegremdēja mūzikā, un no septiņiem gadiem aizrautīgi spēlēju klasiku.

Ksilofons – vismīļākais

No vienas puses – tas, ka sitaminstrumentu ir daudz, ir labi, jo ir, no kā izvēlēties. No otras puses – kā atrast to, kurš patīk un arī padodas? Jūs atradāt vibrofonu!

Pirmoreiz vibrofonam pieskāros 11 gadu vecumā, kad jau labu laiku biju spēlējis ksilofonu. Kā izdzirdēju vibrofona brīnišķīgo skaņu, tā uzreiz sapratu, ka tas būs mans mīļākais instruments. Es gribu to spēlēt, improvizēt, komponēt tam skaņdarbus. Mūsdienās jaunieši ir jāvirza, jāspiež spēlēt, manā laikā ļoti gribējās mācīties un es ar prieku gāju uz mūzikas skolu. Tās bija ļoti padziļinātas un īstas nodarbības – jau no pirmās klases attieksme pret mums bija kā pret profesionāļiem, kaut arī tā bija parasta Ļeņingradas mūzikas skola.

Sāku kā ksilofona virtuozs un bieži spēlēju ārzemju viesu prezentācijas koncertos – un vienmēr tās bija koncerta beigas, kurā Aleksejs Čižiks nospēlēja kaut ko ātru un ļoti virtuozu.

Kādreizējā mūzikas skolas izglītība visiem instrumentālistiem pieprasīja labu klavierspēles apmācību. Jūs ļoti labi spēlējat arī klavieres...

Tie ir ļoti līdzīgi instrumenti! Klavieru un vibrofonu taustiņu izvietojums ir vienāds, droši vien profesionāls pianists varētu arī ātri iemācīties spēlēt uz jebkuru melodisko sitaminstrumentu. Un tādu piemēru ir daudz.

Runājot par manu klavierspēli... Jau bērnībā, astoņu deviņu gadu vecumā, mana aizraušan ās bija nošu lasīšana: vienā klavieru pusē noliku nošu kaudzi, un, kamēr visu, kaut ne pārāk labi, neizspēlēju, nepārtraucu. Mums mājās vienmēr bija ļoti daudz nošu! Ķēros arī pie Mocarta, Bēthovena sonāšu pilnajiem izdevumiem. Es labi lasu no lapas, kaut arī neesmu profesionāls pianists. Spēja acumirklīgi uztvert un izjust mūziku ļoti palīdz.

Ne katrs bundzinieks – un es sevi pieskaitu pie bundziniekiem – var ātri orientēties svešā materiālā, paņemt partitūru un nospēlēt uz klavierēm tā, lai var nojaust mūzikas raksturu, ideju un to, kāda vieta skaņdarbā atvēlēta sitaminstrumentiem.

Mazliet vēlāk, ap četrpadsmit gadu vecumu, radās interese par improvizāciju. Šeit atkal bija sevi jāpierāda, jo, kā pateicu uzvārdu – Čižiks, tā visi jautāja, vai sekoju slavenajam džeza pianistam Leonīdam Čižikam. Tad sāku interesēties, kas tas par Čižiku un ar ko slavena viņa improvizācijas spēle.

Ja jau visi saka, ka man kā Čižikam jāspēlē džezs, nolēmu pamēģināt.

Pāris gadu laikā sāku gan spēlēt, gan arī sacerēt džeza kompozīcijas.

Bet radinieki neesat?

Nē tikai uzvārda brāļi.

Komponēt no sākuma

Ko īsti nozīmē sākt mācīties džezu? Tās ir formulas?

Daudz klausījos, tad apzinājos, ka ir noteikti likumi – improvizācijai ir rāmji. Sākumā, jauns būdams, vienkārši imitēju, pēc dzirdes pierakstīju solo epizodes, īpaši vibrofona improvizācijas. Vibrofons džezā ir diezgan populārs, bet vibrofonistu, salīdzinot ar pianistiem vai saksofonistiem, nav nemaz tik daudz. Kā spēlējošs džeza vibrofonists ar sākotnēju akadēmiskās mūzikas izglītību sāku veidot klasiskās mūzikas džeza interpretācijas. Marijas teātrī man piedāvāja izveidot Gļinkas mūzikas džeza apdares – uzrakstīju džeza kvartetam kompozīciju par operas "Ivans Susaņins" tēmām un operas "Ruslans un Ludmila" uvertīras apdari. Tās joprojām bieži dzirdamas radio.

Meklēju citu vārdu, kas atbilstu interpretācijai, un atrodu – pārmiesošanās jeb pārkausēšana, jo tās nav tikai apdares. Mūzika iegūst jaunu saturu.

Klasikas apdares džezā bieži izmanto skaisto melodiju, pieliek džeza akordus, svinga ritmu un apdare gatava.

Es tomēr citādāk attiecos pret pašu mūziku – ieklausoties tēmā, iedomājos, ka es to esmu uzrakstījis, un tad fantazēju, kā to attīstīt. Es it kā komponēju no sākuma.

Piemēram nelielā miniatūra "Slimā lelle" no Čaikovska "Bērnu albuma" jau pēc astoņām taktīm man pārveidojās austrumnieciskā, pat ebrejiskā kolorītā. Es nezinu, kāpēc tēma tā attīstījās, un lelles stāsts nebija svarīgs. Man patīk skaņdarbam dot citu virzienu, un es komponēju, izejot no tēmas.

Operu un baletu tēmas jums droši vien tuvas tāpēc, ka spēlējāt operas orķestrī.

Esmu spēlējis vairākos orķestros, bet pirms 19 gadiem nolēmu, ka pietiek. Esmu 3000 reižu spēlējis šķīvjus baletā "Riekstkodis", ap 2500 reižu "Gulbju ezeru", "Žizele" varētu būt pie simt izrādēm... Mēģiniet iedomāties – dzīve visu laiku atkārtojas...

Tagad var dzirdēt, kā jūs priecājaties par iespēju izmainīt mūziku, kuru esat gadiem spēlējis un zināt no galvas...

... un arī aizmirst oriģinālu, jo šī jau ir cita mūzika. Ir skaņdarbs Grigoriana, kur pašā sākumā var nojaust Grīga "Kalnu karaļa alā" intonācijas, bet tas ir tikai skaņdarba iesākums. Kāds komponists varētu to nosaukt par plaģiātu, bet man vajadzēja divas sākuma taktis, pēc kurām jau attīstās pavisam cita mūzika. Bet nekautrējos, un nosaukumā ieliku Grīgu.

Jūsu grupas sastāvs vispār ir ļoti interesants!

Visi mūziķi ir neparasti – basģitārists mūzikas skolu pabeidza kā sitaminstrumentālists, spēlējot ksilofonu un sapņojot par orķestri. Sapņoja par timpāniem un trijstūrīti simfoniskajā orķestrī. Atbrauca uz Sanktpēterburgu, lai stātos vidusskolā un vēlāk nonāktu Marijas teātrī, pat uzstājās solokoncertos. Te nejauši rokās paņēma basģitāru un jau pēc mēneša spēlēja ģitāru.

Mūsu grupas bundzinieks Pjotrs, kurš mūzikas skolā mācījās basa balalaiku, diezgan daudz laika iztērēja, pat divus kursus mūzikas vidusskolā studējot basģitāras spēli.

Viņu mocīja, mocīja, nekas īsti neizdevās, nebija piemērotas rokas vai arī iekšējais dvēseles stāvoklis pretojās, bet,

pirmoreiz mūžā paņēmis rokās bungu vālītes, viss nostājās savās vietās – uzreiz sāka spēlēt. Kā apgalvo viņa sieva, nekad neesot dzirdēts, ka Pjotrs trenētos...

Viņa improvizācijas ir ārkārtīgi sarežģītas un citi bundzinieki lai to sasniegtu spēlē 10 stundas dienā ar metronomu, bet Pjotram tas sanāk tāpat. Bija slikts basģitārists, bet kļuva par izcilu bundzinieku.

Viktors varēja būt parasts bundzinieks, bet kļuva par izcilu basģitāristu.

Arī Sergejs bija kordiriģents, bet, kad viņš pie klavierēm spēlē improvizācijas, šķiet, ka skan orķestris. Viņa nopietnā akadēmiskā izglītība ietekmē akordu izvēli, mūzikas attīstību, un viņš spēlē kā diriģents – vada balsis, izrotā balsvedību, izveidojot satriecošu improvizāciju.

Pirmais ielu muzikants Sankpēterburgā

Teicāt, ka bieži esat Latvijā un spēlējat muzikālās pasakas.

Man ļoti patīk spēlēt muzikālās pasakas! Projektu "Čižika pasakas" veidoju kopā ar savu dzīvesbiedri Irinu. Tā ir ideja divgadīgiem un trīsgadīgiem bērniem piedāvāt iespēju dzirdēt klasisko mūziku. Tik mazs jau nevar koncertā nosēdēt, bet caur pasaku, caur stāstu viņš mūziku uztver kā tēlu un tiek aicināts ar žestiem piedalīties sižetā.

Par bērniem runājot –

esmu pirmais ielu muzikants Sanktpēterbrurgā. 1988., 1989. gadā, kad viss vēl bija aizliegts, izgāju uz ielas un sāku spēlēt.

Pamazām atradu vietu, kur man ļoti patīk spēlēt, un tas ir Vasaras dārzs. Kopš 1991. gada katru dienu spēlēju pie vectētiņa Krilova pieminekļa.

Man apkārt ir daudz bērnu, kuri uzmanīgi klausās, ar pietāti pieskaras vibrofonam, uztver mani kā burvi, jo man jau ir burvju nūjiņas.

Sāku muzicēt, kad vēl dēls nebija piedzimis, bet nu jau viņam ir 24 gadi un arī viņš muzicē Vasaras dārzā. Nu jau ielu muzicēšana ir Sanktpēterburgas tradīcija – vasara, Sanktpēterburga, Vasaras dārzs, vibrofons... Man patīk spēlēt ap pieciem vakarā, kad ir silts laiks, cilvēki pastaigājas un pāris stundu skan vibrofons.

Pēc dārza rekonstrukcijas gan ir mazliet sarežģītāk, jo parādījušies tādi artefakti kā strūklakas. Daudziem patīk, bet man sajūta, ka spēlēju dušā. Taču citi atzīst, ka mūzika kopā ar ūdens šalkām vedinot meditēt.