Stāsta komponiste un muzikoloģe Ilona Breģe

            Stāsts būs par poļu ebreju izcelsmes mūziķi Gžegožu Fitelbergu. Viņa tēvs bijis cariskās armijas kapelmeistars Daugavpilī, kur 1879. gadā ģimenei piedzimis dēls Gžegožs. Vecāki prata novērtēt zēna spilgtās muzikālās dotības un 12 gadu vecumā Gžegožu sūtīja uz Varšavas Mūzikas institūtu apgūt vijoļspēli un kompozīciju. Mūziķa karjera aizsākās 17 gadu vecumā, kad Gžegožs sāka vijolnieka gaitas Varšavas teātra orķestrī, bet 22 gadu vecumā jau bija vijoļu koncertmeistars Varšavas filharmonijas orķestrī.

Kā diriģents viņš debitēja 1904. gadā, ražīgi komponējis mūziku un 1905. gadā, kopā ar Karolu Šimanovski un citiem domubiedriem, dibinājis labi zināmo mūziķu apvienību “Jaunā Polija” (Mlada Polska).

Nozīmīgākie karjeras sasniegumi bija Fitelberga diriģenta darbs Varšavas filharmonijas orķestrī, 1912. /1913. gada sezonā viņš diriģējis Vīnes operā (toreiz saukta Hofoper), no 1914. līdz 1921. gadam darbojies Pēterburgā un Maskavā, diriģējot pat Lielā teātra iestudējumus. Atgriezies Polijā un 30. gadu vidū nodibinājis Polijas Radio simfonisko orķestri, Otrā pasaules kara gados bijis emigrācijā Portugālē un Amerikā. Pēc kara Polijā no 1947. gada vadījis Polijas Radio simfonisko orķestri, kas bāzējās Katovicē, kur Gžegožs Fitelbergs 1953. gadā beidza savu aktīvo, muzikāli bagāto mūžu.Tiktāl biogrāfiskie dati.

Bet mūs jau galvenokārt interesē, vai Fitelbergs ir atstājis kādu paliekošu ietekmi Latvijas mūzikas dzīvē. Un te atbilde ir apstiprinoša.

1910. gada maijā Rīgā viesojās Varšavas filharmonijas orķestris 55 mūziķu sastāvā ar savu toreizējo diriģentu Gžegožu Fitelbergu. 21. maijā notika koncerts Vērmanes dārzā, kur uz skatuves apvienojās gan viesi no Varšavas, gan Rīgas Vācu operteātra orķestris. Saprotams, ka Rīgas prese bija pilna ar atsauksmēm un recenzijām vācu un latviešu valodā. Marija Gubene 24. maijā rakstīja “Dzimtenes vēstnesī”: “Jaunā kapelmeistara Fitelberga kunga mierīgā drošā diriģēšana neiziet uz ārēju efektu meklēšanu. Kā apdāvināts, solīdi izglītots mūziķis, - Fitelberga kungs ir arī vairāku lielāku orķestra un kamermūzikas kompozīciju autors – tas labi pārredz izpildāmo kompozīciju un prot arī orķestrim labi savu gribu iedvest, kas šoreiz visvairāk izdevās R. Štrausa brīnišķīgi skaistajā skaņu dzejā “Nāve un apskaidrošana””. Tai laikā Fitelbergs bija 31 gadu vecs.

Nākamie Varšavas orķestra koncerti notika Majoros Horna dārzā, sniedzot visplašāko simfonisko repertuāru līdz pat Čaikovska un Mālera simfonijām.

Par nozīmīgu notikumu uzskatāms 1910. gada 8. jūlija koncerts Majoros, kas izziņots kā “Liels latviešu vokalinstrumentals koncerts”. No Emīla Dārziņa recenzijas laikrakstā “Latvija” 11. augustā uzzinām, ka pirmajā daļā pie diriģenta pults bijis Gžegožs Fitelbergs, bet otrā bijusi kora sadaļa ar diriģentu Zāmuelu Erdmani. "Varšavas filharmoniķi" spēlējuši latviešu komponistus! Latviešu simfoniskā mūzika iepriekšējos gadu desmitus bija skanējusi Vispārējo Latviešu Dziesmu svētku laikā. Tomēr šī koncerta nozīmi uzsver Emīls Dārziņš: “Ideja popularizēt latviešu muziku arī tādās koncerta telpās, kuru apmeklētāju majoritate ir sveštautieši, ir visai atzīšanas cienīga.” Un būtisks ir arī fakts, ka latviešu simfonisko mūziku pirmo reizi spēlēja nevis Latvijas, bet ārvalstu orķestris.

Emīls Dārziņš raksta, ka Jurjānu Andreja “Latvju tautas brīvlaišana” “lepnā Varšavas filharmonijas orķestra bravurajā izpildījumā skanēja lieliski”.

Fitelbergs šai koncertā diriģējis arī Jāzepa Vītola “Līgo svētki”, Alfrēda Kalniņa skici “Pie Staburaga” un Jurjānu Andreja “Tūdaliņ, tagadiņ”. Jānis Zālītis laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” 8. augusta numurā slavē dažu darbu interpretācijas: “Kalniņa simfoniskais dzejojums “Pie Staburaga” Fitelberga priekšnesumā izdevās daudz labāk, nekā to līdz šim bijām dzirdējuši. Vidusdaļa tika ņemta dzīvākā tempā, ar spilgtāku akcentuāciju; caur to diriģentam izdevās episko dzejojumu vairāk dramatizēt”.

Varšavas Filharmonijas orķestris un Gžegožs Fitelbergs Jūrmalā koncertēja arī nākamajās vasarās līdz Pirmajam pasaules karam.

Interesanti, ka 1913. gada vasarā Jūrmalā koncertus sniedz divi simfoniskie orķestri – Majoros Horna dārzā Rīgas simfoniskais orķestris, kas sastāvēja no bijušiem un esošiem Rīgas Vācu teātra mūziķiem, bet Dubultu Kūrmājā - Varšavas Filharmonijas orķestris ar Fitelbergu.

Arī 20. gadsimta 20. gados Gžegožs Fitelbergs tika aicināts kā viesdiriģents uzstāties Latvijā, kad viņš iepazīstināja publiku ar Prokofjeva Klasisko simfoniju, Onegera darbiem un  Skrjabina Trešo simfoniju, līdzās plašam klasiskajam simfoniskā orķestra repertuāram.

Novērtēsim ne tikai Fitelberga piederību Daugavpilij kā dzimtajai pilsētai, bet arī Fitelberga darbību latviešu simfoniskās mūzikas laukā tad, kad šis žanrs mūsu komponistu sacerējumos vēl tikai veidojās.