Stāsta diriģents Normunds Šnē

Gandrīz katrā nedēļas nogalē, kad liela daļa ļaužu dodas vai nu uz laukiem, vai pie ledusskapja un televizora, lai atgūtu spēkus pēc vairāk vai mazāk veiksmīgi aizvadītas darba nedēļas, visā pasaulē ir apmēram tūkstotis, reizēm krietni vairāk cilvēku, kas izmanto šo brīdi neredzamām sacensībām. Šīs sacensības nav iespējams aplūkot televizora ekrānā, jo tur pārāk daudz ko redzēt nav. Tās nav pieejamas vērošanai kādā stadionā, jo runa ir par radioamatieru sacensībām. Katru nedēļas nogali notiek lielāki vai mazāki mači, un brīžam pavisam solīdi, kuru ilgums ir 48 stundas, un kas gandrīz vai ir tā kā neoficiālās pasaules  meistarsacīkstes, pasaules čempionāts.

Šajās sacensībās, protams, amatieru radio viļņu diapazoni, nepārspīlējot, vārās.

Kāds ir šo sacensību mērķis? Šķietami ļoti vienkāršs: atvēlētajā laika periodā 24 vai 48 stundās nodibināt pēc iespējas vairāk radiosakaru ar tādiem pašiem citiem amatieriem kā jūs. Šeit, protams, spēkā ir vēl dažādi citi noteikumi, piemēram, kurš nodibinās sakarus ar iespējami vairāk valstīm, kuram darba temps būs ātrāks. Telegrāfs un Morzes ābece  šai ziņā ir līderis, jo ir iespējams vienā minūtē nodibināt 5-6 , pie veiksmes pat 7 kontaktus. Lai iespējami maksimizētu savus rezultātus, ir amatieri, kas izmanto divus vai pat trīs radiouztvērējus, kamēr viņi raida ar vienu, viņi klausās ar otru ausi. Un otrādi- neviena sekunde neiet zudumā. Lai apmēram būtu priekšstats, cik tas īstenībā ir grūti, 

pamēģiniet nosēdēt krēslā trīs, četras, piecas stundas - tas ir apmēram brīdis, kad gribas piecelties un izstaipīties. Bet pēc 24 vai 48 stundām ir tiešām nepieciešamas dažas dienas, kad jūs atkal jūtat normāli atkal savu muguru un savas rokas,

un personīgi es varu godīgi atzīties, ka vairs neesmu spējīgs šos garos periodus izturēt krēslā nedēļas nogalē pie radio. Protams, jaunības gados šī aizrautība ir daudz lielāka, motivācija ir nesalīdzināmi karstāka, gribas uzvarēt, gribas būt pirmajam, un šajā te ritmā, kurā jūs pamazām ieejat, rodas kolosāls adrenalīns, kas jūs uztur nomodā, kurš ļauj jums pārdzīvot šīs garās stundas, un, faktiski, tikai tad, kad jūs izslēdzat radio svētdienas vēlā vakarā, jūs saprotat, kāds ir nogurums, kad ausīs džinkst, un nez vai pirmdien ir sevišķa vēlēšanās doties uz darbu…

Latvija nav īpaši veiksmīga vieta, lai dibinātu īsviļņu radiosakarus, tāpēc uzņēmīgi mūsu amatieri ir izveidojuši pasaules līmeņa radioamatieru staciju Kaboverdes salā Āfrikā.

Šī, var teikt, ir ideāla lokācija, lai tiešām uzvarētu ievērojamus pasaules mačus- man pašam vienreiz bija izdevība pārliecināties par to klātienē, izbaudot to, kā skan radioviļņi  šajā te pasaules vietā, un kopā ar kolēģiem no Lietuvas, Latvijas un Itālijas uzvarot sacensības, kas neoficiāli tiek uzskatītas par pasaules čempionātu.

Bieži vaicā, kāda no tā ir jēga? Materiāli un formāli nekāda- jūs saņemat diplomu, jūs saņemat kausu, ja esat uzvarētājs- tas arī viss! Taču šis ātrums, šis jūsu ieguldījums, aizrautība, koncentrēšanās, šī iespēja kaut vai ļoti īsi, jo tur tiek noraidīts tikai neliels kontroles numurs, bet tomēr pateikt- Sveiks!- sešiem, septiņiem, astoņiem tūkstošiem radioamatieru - tur ir tāda pievilcība, ko, ja jūs reiz to esat izbaudījis, ir grūti atteikties, un šķiet, ka šī „slimība” ir uz visu atlikušo mūžu.