Vai zini, no kurienes Jānītim vara bungas, ko sist vārtu staba galiņā?

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās kolekcijas glabātāja un
Latvijas Kultūras akadēmijas docente Astrīda Rogule.

Katrus Līgo svētkus dziedam šo dziesmu: Sit, Jānīti, vara bungas / vārtu staba galiņā. / Lai sanāca Jāņa bērni / no maliņu maliņām…

Tomēr mēs neaizdomājamies, no kurienes latviešiem varš, un kur var redzēt tādus vārtu stabus, lai Jānītis tajos varētu uzrāpties un braši sist bungas.

Šīs dainas izcelsme mūs aizved uz seno Etrūriju. Tā ir teritorija Apenīnu pussalā uz augšu no Romas, un tās sirdi veido Toskāna. Romieši šī reģiona ļaudis - etruskus - sauca par tuskiem; no turienes arī nāk Toskānas nosaukums.

Etruski bija lieliski metāla apstrādātāji - viņi veidoja metāla priekšmetus ne tikai no vara, bet arī bronzas un zelta. Kad tika svinēti lieli svētki, pirms tiem tika sasaukti viesi. Ja zinām, ka etruski dzīvoja kalnu galos, tad kā gan viņi varēja sasaukt savus draugus un paziņas? Protams, ar vara bungām!

Jautājums - kā mēs, latvieši, tikām pie šīm vara bungām? Etruski bija lieli tirgotāji. Viņi ceļoja pa Eiropu, Āziju un Āfriku, un viņu senajos apbedījumos - bagātajās kapenēs - tika atrasts arī dzintars no Baltijas jūras. Ja dzintars bija nokļuvis līdz etruskiem, tad kāpēc gan vara bungas nevarēja atceļot līdz mums, lai Jānītis, sēžot vārtu staba galiņā un sitot vara bungas, varētu sasaukt Jāņa bērnus.