Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.

Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij.

Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā.

Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī.

Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.).

Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.