Stāsta operas vēsturnieks Mikus Čeže.

Romantiskās mūzikas cienītājiem pietiek izdzirdēt tikai dažas taktis, lai atpazītu "Meditāciju" no Žila Masnē operas "Taīda". Bet kādēļ šo mūziku rotā nosaukums "Meditācija" (franciski ar šo vārdu izprotot pārdomas, apceri vai apcerīgas pārdomas)? Ir aizdomas, ka to nezina neviens, ieskaitot pašu komponistu...

"Meditācija" operā "Taīda" ir pārbūves mūzika, ja šo jautājumu aplūkojam tīri pragmatiski. Tomēr šāds skaidrojums, kas racionālam prātam šķitīs gana labs, jūtīgām dvēselēm varētu likt noskumt – un tas nekādā ziņā nav pieļaujams.

1894. gadā pirmatskaņotās operas dramaturģija nenoliedzami būvēta kā savdabīgas šķēres starp abu galveno varoņu iekāri un šķīstību – slavenā "Meditācija" minētajās šķērēs uzskatāma par konstruktīvo saistījuma posmu.

Tomēr Žila Masnē ārkārtīgā meistarība ir meklējama pavisam citā apstāklī. Savā mūzikā viņš abus šos fenomenus, iekāri un šķīstību, prot atainot parādīt gan kā pretmetus, gan arī kā aizkustinošu Dievišķā un pasaulīgā elementa vienotību.