Vai zini, kurš sacerējis Latvijas Valsts himnu?

Stāsta ērģelnieks Aivars Kalējs

Vai zini, kurš komponists sacerējis Latvijas Valsts himnu? Pirmajā brīdī šķiet - vai var pajautāt ko aplamāku: protams, ka visi zina - tas ir Baumaņu Kārlis. Arī vārdus. Un tomēr…

Tūlīt pēc himnas sacerēšanas un pirmoreiz dziedāšanas 1873. gada 26. jūnijā četrpadsmit braši Tēvzemes dēli Jāņa Dreiberga vadībā Latviešu biedrībā to dziedāja un uzreiz ieguva lielu piekrišanu - to arī uztvēra kā himnu ne tikai Rihards Tomsons pēc tam savā Dziesmu svētku brošūrā. Par himnu to apzīmēja arī Ādolfs Alunāns, kurš vienmēr ļoti aizstāvēja Baumaņu Kārli.

Lugažu mācītājs Ulmanis 1874. gadā mēģināja šo melodiju kritizēt, sakot, ka tā esot ņemta no vācu tautas dziesmas Wenn ich ein Vőglein wär. Viņš arī to skaidrā tekstā sauc par Lettische National Hymn, tātad par Latviešu nacionālo himnu, kuru jau no paša sākuma daudzi tā arī uztvēra.

Bet pielīdzināšana gan vācu tautas dziesmai, kura īstenībā ir Šveices tautas dziesma, gan pielīdzināšana Alekseja Ļvova sacerētajai Krievijas Valsts himnai un pat angļu himnai - tas, protams, ir krietni stipri pievilkts aiz matiem.

Ja vēl kādu līdzību dziesmas pirmajās četrās taktīs var saskatīt ar minēto tautas dziesmu, tad jau nu Krievijas un angļu Valsts himnām ir tikai kādas struktūras pazīmes, un tas tiešām neiztur nekādu kritiku.

Un tomēr - nav nopietni apskatīts, vai Baumaņu Kārlis himnai iedvesmojies no kāda avota. Un lūk!

1792. gadā angļu-jūdu cilmes (vai kā mūsdienās sakām - ebreju) garīgās mūzikas autors, katolis Semjuels Vebe (Vebbe) savā darbā Tibi omnes angeli pirmās četras vai pat piecas taktis ir tā uzrakstījis, ka tās patiešām lielā mērā sakrīt ar Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!

Tikai šajā dziesmā 1.,3.,5.takts sākumā nav pusnotis, bet ceturtdaļas. Tam pašam Semjuelam Vebem jau 1785. gada Mesā Solmažorā Credo daļā Et resurrexit tertia die ne kora balsīs, bet pavadījumā lielā mērā sakrīt pat pirmās astoņas taktis - jau daudz lielākā mērā nekā tai saucamajai vācu tautas dziesmai, kura ir ¾ ritmā, kas jau vien ir pilnīgi citā raksturā.

Un tālāk šo Vebes darbu jau pēc viņa nāves 1818. gadā atrodam Džona Vaitekera (Whitaker) 157 garīgo dziesmu grāmatā ar apzīmējumu Benevento, kur pavadījumā jau pirmās piecas taktis ir burtiski attiecināmas uz Baumaņu Kārļa himnu, taču joprojām paliek sākuma ceturtdaļa. Arī otrā puse jau ir daļēji līdzīga. Ja vēl Semjuelam Vebem oriģinālos otra puse radikāli atšķīrās, tad te jau ir zināma līdzība.

Tālāk attīstība ir šāda: Lovels Meisons (Mason) savā 1822. gada krājumā, kur šī cantus firmus melodija ir tenorā, arī četrbalsīgā salikumā, turpina attīstīt šīs himnas korālisko struktūru. Tas arīdzan turpinās krājuma "Kristiešu lira" Ņujorkas izdevumā 1830. gadā (1822. gadā bija Bostonas izdevums). Un tur pirmoreiz tieši soprānā parādās melodijas pirmā puse, kura himnai ir līdzīga pat lielā mērā.

Bet vēl lielākā mērā 1833. gadā autors Tomass Hastings savā himnu krājumā ar nosaukumu Granville (angļiem un amerikāņiem himnas ir garīgi dziedājumi, ko mēs saprotam kā draudzes dziesmas vai korāļus) ievieto melodiju, kurā arī tieši ritms atbilst Baumaņu Kārļa himnai, jo 1.,3.,5.taktī pirmā skaņa ir pusnots, bet otrā puse veidota vēl līdzīgāka tai.

Vēl līdzīga ir ar New Haven apzīmēta himna 1847. gada izdevumā Ņujorkā, kur tā ir četrbalsīga. Un vai nu šī Granville vai New Haven varēja tieši būt iedvesmas avots Baumaņu Kārlim. Bet te ir viena lieta - pat izmainot virkni skaņu un mazliet citādi tās sakārtojot, Baumaņu Kārlis panāk daudz mērķtiecīgāku melodijas attīstību un, protams, harmoniju atbalstu. Lai gan tā ir stipri līdzīga Hastingsa variantam, tomēr, ja viņam tā vienkārši ir kā tāda mazliet monotona korāļu melodija, tad Baumaņu Kārlis - un tur jau arī ir tā viņa meistarība - izveido to tā, ka to pieņem tiešām kā himnu.

Ko vispār  Baumaņu Kārlis saka par "Dievs, svētī Latviju"? Viņš saka, ka "sacerot jau tanī laikā loloju cerību, ka reiz šī dziesma varēs izpildīt himnas vietu - ja negadīsies labāka". Tāda zināma pieticība. Baltijas "bizmaņi" tikai esot pretī šai dziesmai. Par "bizmaņiem" Baumaņu Kārlis sauca tās augstmaņu parūkas, kas bija ar aizmugurējām bizēm. Un vēl Stērstu Andreja laikmeta liecībā (viņš sākot no 1876. gada dzīvoja pie Baumaņu Kārļa dzīvoklī pansijā) sacīts, ka Baumaņu Kārlis vispirms sacerējis melodiju, pēc tam vārdus, kurus viņš gribējis likt to vietā, kas bija ar Heil Dir in Siegenkranz melodiju, ko jau dziedāja vairākus gadus Kurzemē un Vidzemē kā "Dievs, svētī Kurzemi" un "Dievs, svētī Vidzemi". 

Tātad, tas bijis pirmais nolūks, kas arī panākts, jo Baumaņu Kārļa himna ātri vien šo patapināto meldiju "izspieda".