Stāsta publicists Arnis Šablovskis

Vai zini, kurš no latviešiem ir saticies ar izcilo humānistu, domātāju un mūziķi Albertu Šveiceru? Tas ir mūsu latviešu domātājs, teologs un vēsturnieks Haralds Biezais.

Tikšanās notika 1934. gadā, un to Haralds Biezais ir arī precīzi dokumentējis. Tobrīd viņš atradies Cīrihē, kur turpināja savas teoloģijas  studijas Cīrihes Universitātē. To rītu Haralds Biezais  apraksta šādi: „Padzēris rīta kafiju, pārlūkoju svētdienas laikrakstu. Baznīcas sludinājumu daļā ieraudzīju nelielu norādi - kādā no Cīrihes baznīcām par savu mūžameža slimnīcu runās Alberts Šveicers. LU teoloģijas fakultātes studiju gaitā mūs ,jaunos teologus pamatīgi ar Šveicera  uzskatiem jau iepazīstināja Kārlis Kundziņš. Turklāt manā disertācijā, pie kuras tobrīd strādāju bija paredzēta nodaļa par Šveicera dzīvības cieņas ētiku.

Nolēmu uz šo pēcpusdienas priekšlasījumu  ierasties un, ja iespējams, dabūt sarunu ar Šveiceru. Kad ierados desmit minūtes pirms sākuma, izrādījās, ka baznīca ir pilna līdz pēdējai vietai.

Katrā ziņā gribēju Šveiceru  redzēt un dzirdēt. Tāpēc apstājos pie durvīm un ar lielu pacietību un spiešanos mēģināju tikt uz priekšu. Pēc laba laika tiku arī līdz baznīcas durvju iekšpusei, un atklājās pavisam neparasta aina. Plašā baznīca bija pilna līdz pēdējai iespējai, bet ne parastā  nozīmē. Visas logu palodzes bija pilnas ar sēdētājiem, tāpat cilvēki bija sakāpuši gar visu pīlāru pakājēm. Drīz  priekšā uz paaugstinājuma parādījās liels vīrs, kas atgādināja mūsu Zemgales novada spēcīgos saimnieku stāvus. Drusku saliecies uz priekšu, ar nekārtīgi izspūrušiem melniem, turklāt viegli iesirmiem matiem un tādām pašām kuplām ūsām. Referāts ilga kādu  stundu un to papildināja daudzas gaismas bildes no dzīves mūžameža slimnīcā.  Šveicers runāja  lēni, viņa balss bija vidēji skaļa, taču sadzirdams visā baznīcā…” Tā Haralds Biezais raksta par šo notikumu sava grāmatā „Saki, tā, kā tas ir”.