Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš

Vai zini, ka visskaļāko strīdu par datorspēlēm kā mākslas formu izprovocēja amerikāņu filmu kritiķis Rodžers Īberts? Viņš savas dzīves laikā bija izspēlējis tikai vienu datorspēli...

21. gadsimta sākumā digitālo spēļu nozīme kultūrā bija kļuvusi tik liela, ka publiskās diskusijās Amerikas populārākajam un ietekmīgākajam filmu kritiķim Rodžeram Ībertam arvien biežāk jautāja viedokli par datorspēlēm kā mākslas formu, uz ko Īberts parasti atbildēja noraidoši.

Spēļu apskatniekiem bija īpaši sāpīgi redzēt, kā viņu autoritāte nesaprot viņu tik mīļo aizraušanos – digitālās spēles, jo kinokritiķa karjeras sākumā arī Īberts pats bija smagi cīnījies par to, lai kino tiktu līdzvērtīgi pieņemts augsto mākslu pulciņā.

2010. gada 16. aprīlī, cerot pielikt punktu šai diskusijai, Īberts savā mājaslapā publicē rakstu ar radikālu nosaukumu "Videospēles nekad nebūs māksla". Par atspēriena punktu rakstam tiek izmantota videospēļu dizaineres un producentes Kellijas Santjāgo (Kellee Santiago) runa TED konferencē, kurā viņa argumentēti apgalvo, ka starp datorspēlēm jau labu laiku atrodami mākslas darbi.

Savas runas sākumā viņa salīdzina agrīnās datorspēles ar alu zīmējumiem, un izceļ vairākas no tām kā mākslas darbu piemērus: "Braid" – spēli, kas asprātīgā un filozofiskā veidā spēlētājam liek izprast dažādas paradoksālas laika plūduma īpatnības, "Flower" – relaksējošu spēli, kurā spēlētājs vada vēju pļavā, lai tas panīkušus laukus padara par puķu pilnām pļavām, un "Waco Resurrection" – spēli un dokumentālo filmu par 30 gadu veciem notikumiem, kad FIB aģenti centās arestēt kāda kulta līderi – kriminālnoziedznieku, kura sekotāji izraisīja konfliktu ar daudziem desmitiem upuru, un šī spēle ļāva spēlētājam izspēlēt morāli ļoti pretrunīgas situācijas.

Īberts nevienu no pieminētajām spēlēm nebija spēlējis, bet rakstīja, ka spēles pēc definīcijas nevar būt māksla, jo kontrole pār notikumu gaitu tiek nodota spēlētāja rokās, tādā veidā pazaudējot spēles autora kā mākslinieka vēstījumu. Svarīgi pieminēt, ka Īberts arī lielāko daļu filmu neuzskatīja par mākslas dabiem.

Vairāki citi filmu kritiķi Ībertam piedāvāja aizdot savas spēļu konsoles, lai viņš izmēģina dažas izcilas spēles, bet kompānija "Sony" piedāvāja pa pastu nosūtīt Ībertam jaunāko Playstation 3 konsoli, no kā Īberts atteicās, sakot, ka viņš kā Kannu kinofestivāla žūrijas loceklis vērtē arī "Sony" filmas un nevēlas nostādīt sevi neētiskā situācijā, pieņemot šīs kompānijas dāvanas.

Īberta publikācija izraisīja plašu rezonansi datorspēļu kopienā. Rakstu apsprieda, kritizēja un citēja visa videospēļu, filmu un kultūras prese. Redzot šo milzu reakcju, videospēļu un kultūras apskatnieks Ovens Guds uzdeva ļoti svarīgu jautājumu: kāpēc mums – un ar "mums" viņš domā cilvēkus, kas izvēlējušies par savu karjeru datorspēļu izstrādi, žurnālistiku vai arī spēļu spēlēšanu kā vaļasprieku, – ir tik svarīgi, ko par šo nozari domā Rodžers Īberts?

Ovens Guds spēļu kopienu jeb industriju salīdzināja ar nesen pilngadību sasniegušu cilvēku. Jo cilvēks autonomiju iegūst nevis tad, kad viņš ir pārliecinājis savus vecākus, ka ir pieaudzis, bet gan tad, kad viņam pašam šī pārliecināšana vairs nav vajadzīga un viņš vienkārši dzīvo savu pieaugušā cilvēka dzīvi. 

Šis salīdzinājums šķiet ļoti trāpīgs. Lielākā daļa spēļu žurnālistu, vismaz Amerikā, bija uzauguši un savu gaumi veidojuši, bērnībā lasot Īberta filmu kritikas un skatoties karstās diskusijas televīzijas raidījumā "Īberts un Sikels". 

Galvenā atklāsme, ko tālajā 2010. gadā spēļu žurnālisti saprata – diemžēl vai par laimi, viņiem pašiem jākļūst par digitālo spēļu Ībertiem, jo Rodžers ir pārāk aizņemts, lasot grāmatas un skatoties filmas, ko viņš arī darīja līdz pat savai nāves dienai – pēdējā Rodžera Īberta filmu kritika par romantisko drāmu "To the Wonder" tika publicēta divas dienas pēc Īberta nāves 2013. gada 6. aprīlī.