Stāsta komponiste Anna Fišere.

Viens no autentiskākajiem un savdabīgākajiem komponistiem ir itālis Salvatore Šarrino, kurš pats sevi dēvē par autodidaktu. Dzimis 1947. gadā Palermo – agrā jaunībā aizrāvies ar vizuālo mākslu, bet pusaudža gados iesācis eksperimentēt arī ar mūzikas sacerēšanu.

Viņa darbus regulāri spēlē visi ievērojamākie laikmetīgās mūzikas atskaņotāji, taču viņa personībai ir noslēpumaina vientuļnieka reputācija. Piecus gadus – septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā Šarrino pasniedza kompozīciju Milānas konservatorijā, bet tad pārcēlās uz mazpilsētiņu Umrijas reģionā, kur visus šos gadus ir dzīvojis un strādājis kā komponists-brīvmākslinieks. Viņš teicis, ka noteiktā dzīves brīdī pieņēmis lēmumu pamest lielpilsētu, lai meklētu ēnas.

Šarrino mūzika ir trausla un caurspīdīga. Dominējošas ir klusās dinamikas, kuru kontekstā katrs uzplaiksnījums iegūst spēcīgu dramaturģisku nozīmi.

Šarrino ir spilgtu tēlu un niansētu emocionālu nokrāsu meistars. To sajūtam kā viņa kameroperās, tā arī daudzajos kamermūzikas darbos. Komponista darbu katalogs ir plašs, viņš komponējis dažādiem sastāviem sākot no solo līdz lielam orķestrim, korim un tamlīdzīgi.

Viens no zīmīgākajiem Salvatores Šarrino darbiem ir kameropera „Luči mie traditriči” (Manas nodevīgās acis), kurā komponists izmanto vokālu stilu, kam apzīmējums ir rečitāre kantando.

Tā nav tradicionāla dziedāšana, bet gan drīzāk “dziedruna” – deklamācija ar noteiktiem skaņu augstumiem. Būtībā tas ir precīzs cilvēka runas intonāciju tulkojums mūzikā.

Itāļu tembrālists Šarrino pavisam radījis 15 skatuves darbu, un kameropera „Manas nodevīgās acis” pirmo reizi uzvesta Švecingenes festivālā, Vācijā 1998. gadā ar nosaukumu „Nāvējošais zieds” (Die tödliche Blume), pēcāk iestudēta arī Zalcburgas un Berlīnes laikmetīgās mūzikas festivālos.

Libreta autors ir pats Šarrīno, iedvesmojoties no baisām leģendām apvītā itāļu renesanses komponista Karlo Džezualdo dzīvesstāsta, kad viņš 16. gs. beigās greizsirdības uzplūdā nogalinājis savu sievu un viņas mīļāko. Šarrino šo reālo notikumu izmanto kā fonu pavisam citam stāstam. Sākotnējā iecere esot bijusi pievērsties tieši Džezualdo, taču jau esot darba procesā Šarrino uzzinājis, ka arī komponists Alfrēds Šnitke raksta operu par šo pašu tēmu un nolēma atmest tiešas norādes un izveidoja libretu, balstoties uz 17. gadsimta dramaturga Džačinto Andreā Čikonīnī lugu.

Savukārt iecerētās atsauces uz Džezualdo mūziku viņš aizstāja ar cita renesanses komponista Kloda Ležēna šansonu. Šis Ležēna skaņdarbs izmantots trijos intermeco, kas atdala vairākas ainas. Pirmajā intermeco ir dzirdama gandrīz tieša Ležēna mūzikas transkripcija, bet vēlāk šis materiāls tiek dažādi pārveidots sekojot drāmas attīstībai.

Kameroperā piedalās instrumentālais ansamblis divdesmit divu mūziķu sastāvā un četri dziedātāji – mecosoprāns, baritons, tenors un kontratenors. Operas muzikālais materiāls ir minimālistisks un caurspīdīgs – kaislības un noziegums tiek izspēlēti bez patosa – klusākajos reģistros, čukstos un ēnās.

Salvatores Šarīno radītā mūzika un radošais rokraksts ir teju vesela stila zīme, tā ir īpaša, smalka, niansēta un tai azartiski seko daudzi jo daudzi jaunākās paaudzes skaņraži, aizrautīgi turpinot iedziļināties komponista smalkajā skaņu un ēnu pasaulē.

Raidījums tapis, izmantojot komponista Jāņa Petraškēviča sagatavoto lekciju LULU laikmetīgo operu ciklam.