Stāsta vēsturnieks, Latvijas Brāļu draudzes vadītājs Gundars Ceipe

Tas ir Ķikuļu Jēkabs (1740—1777). Tas tapa zināms tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, pateicoties literatūrzinātniekam Aleksejam Apinim, kurš Maskavā kādā arhīvā atrada iesniegumu, kas rakstīts dzejas formā. Tā ir sūdzība Katrīnai II par Vidzemes zemnieku smago stāviokli. Unikāli, ka šis dzejolis ir rakstīts latviešu valodā.

Ķikuļu Jēkabs izmācījās par audēju, rakstīja dzeju, bet viņa dzīvesstāsts tomēr izvērtās jo traģisks. 1777. gada 20. maijā izdeva rīkojumu par Ķikuļa Jēkaba apcietināšanu. Tika pavēlēts Jēkabu vest uz Rīgu, saslēgtu dzelžos vai, ja tādu nebūtu, tad ar labu garu siekstu pie abām kājām — kā ļoti bīstamu noziedznieku. Jēkabs savus biedrus nenodeva, atbildību par dziesmām un sūdzību rakstiem uzņēmās viens pats.