Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula         

Lai arī mēs visi augsti vērtējam sieviešu kora "Dzintars" pirmās vietas iegūšanu starptautiskajā koru konkursā Ungārijā 1968. gadā, tomēr vēsturiski pirmā latviešu dziedātāju vienība, kas piedalījās un 17 Eiropas, Amerikas un Austrālijas koru konkurencē ieguva augsto ceturto vietu, bija Zuikas vīru koris jau 1953. gadā konkursā Velsā.

Šo kori Latvijas armijas leitnants Roberts Zuika bija sapulcinājis no Latviešu leģiona karavīriem un ar to debitējis Dundagas baznīcā 1944. gada septembrī. Viņš vēlāk atcerējās: "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki." Tas nenācās viegli, jo visai 15. divīzijai bija jākāpj kuģos un jāevakuējas uz Vāciju. Tur Roberta Zuikas bataljonu norīko prettanku grāvju rakšanā ļoti smagos apstākļos, tomēr koris gandrīz katru vakaru sanāk mēģinājumos.

Pēc atkāpšanās kaujām bataljons sasniedz angļu-amerikāņu frontes līniju un, ignorējot vācu pavēlniecību, izlaužas pāri frontei pie Rietumu sabiedrotajiem, tiek nometināts britu pārvaldītā gūstekņu nometnē. Tur dzīves apstākļi nožēlojami, kora mēģinājumiem jānotiek brīvā dabā, tomēr kora sastāvs pat dubultojas, tas saņem uzvaras laurus sacensībās ar vācu karagūstekņu koriem.

Latviešu gūstekņus pamazām atbrīvo tikai pa vienam, taču koristi vienojas noteiktā datumā sapulcēties Lībekā un saukties par Zuikas vīru kori. Tur 1945. gada rudenī sākās kora lielākais uzplaukums.

Roberts Zuika izvadāja dziedātājus vairāk nekā 150 apjūsmotos koncertos latviešu bēgļu nometnēs pa visu Vāciju, un visur tos uzņēma ar atkalredzēšanās un šķiršanās asarām. Uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio.

Kad 1947. gadā nācās izceļot, izdevās pārcelt kora kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam. Anglijā visiem nācās strādāt melnu darbu metāllietuvē, bet kora mēģinājumi un pat svētdienas koncerti melnos uzvalkos turpinājās. Tas notika tā.

Darba nedēļas pēdējā dienā koristi gāja uz darbu ar līdzņemtām frakām somās, priekš svētdienas koncerta, bet pēc koncerta atgriežoties pirmdienas rītā darbavietā, fraku nomainīja pret darba drēbēm un vakarā nesa mājās. Trīs reizes nāca uzvaras lokālajos koru konkursos.

Zuikas vadītos vīrus ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora zālē Londonā, bija zaļoksnējākais spēks daudzās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Bet 1953. gadā – simboliski Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koru sacensību augstajā mastā Langolenas konkursā Velsā.

Tur jau minētajās sacensībās Zuikas vīru koris ne tikai ierindojās starp labākajiem, bet viņu dziedātā Jāzepa Vītola dziesma "Uguns milna" ar Annas Brigaderes dzeju tika oficiāli atzīta par konkursa labāko izvēles dziesmu, un noslēguma koncerta vadītājs koristus intervēja desmitiem tūkstošu skatītāju un BBC mikrofonu klātbūtnē – izjautāja par Baltijas valstu okupāciju, dzīvi bēgļu nometnēs un darbu Anglijas metāllietuvēs.

Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni nācās izceļot uz ASV. Viņš bija vadījis savu kori 17 gadus, un te ir vietā pazīstamā trimdas literāta Jāņa Rudzīša teiktais: "Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions,"

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Roberts Zuika steidzas būt Latvijā gandrīz katru gadu jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas pirmās 1936. gada skolotāja darba vietas – Valmieras Kocēnu skolas – kārtējo izlaidumu, lai apsveiktu absolventus un dāvinātu šiem lauku pusaudžiem braucienu un biļeti uz Nacionālās operas izrādi. Bet – ar vienu noteikumu.

Katrs braucējs pirms izrādes aicināts nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, turklāt – nevis vienkārši veikalā pirktus, bet no savas mājas dārza vai apkaimes ziedu pļavām. Arī tāda bija patriotiska audzināšana.

Šeit nevaru neatzīmēt, ka Roberts Zuika visu mūžu centās veicināt tautasdziesmu iesakņošanu jaunajās paaudzēs. Jauniešu nometnēs ASV viņš bija atskārtis, ka bērni vislabāk apgūst tautasdziesmas sacensību veidā – kurš zinās vairāk melodiju un tekstu, tāpēc par saviem līdzekļiem izdeva 120 melodiju krājumiņu "Lakstīgala", vēlāk ar Valsts izglītības centra iesaisti organizēja skolu, pilsētu un novadu sacensības arī Latvijā, izdeva vēl vairākas tautasdziesmu krājumiņa tirāžas.

Savā garajā 102 gadu mūžā Roberts Zuika bija izlolojis domu: "Pēc tevis paliek vienīgi atdotais." Bet atdevis viņš ir daudz.

***

Aicinām noklausīties arī 2021. gada pārraidi "Vai zini?",
kurā Arnolds Klotiņš stāsta par Zuikas vīru kora starptautiskajiem panākumiem!