Stāsta vēsturnieks Vidvuds Bormanis; pārraides producente – Inta Zēgnere

Senās Rīgas trīs brīnumi ir Svētā Kristapa statuja pie pilsētas vārtiem, plostu tilts pār Daugavu un zvans Svētā Jēkaba baznīcas torņa ārpusē.

Plašajā kultūrvēsturiskajā skicē, kas veltīta Rīgas simboliem, 1907. gadā izdevumā "Rigasche Almanach" Artūrs Pelhavs galīgi nostiprināja minēto Rīgas simbolu trijotni.

Šādi "brīnumi" jeb īpatnējas iezīmes acīmredzot bija katrā Hanzas pilsētā. Tie kalpoja kā pierādījums, ka cilvēks tur ir bijis un tos redzējis. Īpaši svarīgi tas bija ceļojošajiem mācekļiem – vanderzeļļiem, kuriem bija jāapgūst jaunās amata prasmes, apmeklējot kādu citu darbnīcu citā pilsētā un apgūstot jaunus meistarstiķus.

Agrāk, kad liela daļa cilvēku neprata lasīt, tieši šādā veidā notika jaunu prasmju apgūšana. Tādējādi viņi varēja pierādīt, ka tiešām bijuši kāda citā pilsētā un mācījušies, nevis sēdējuši kādā krogā un plītējuši... Un tieši tāpēc, zinot Rīgas brīnumus, viņi varēja pierādīt, ka bijuši Rīgā!

Ceļojošajiem zeļļiem tika rīkotas īpašas pārbaudes, jautājot: "Vai trīs Rīgas brīnumus redzējāt? Kādi tie ir?" Ja zellis Rīgā bija patiešām bijis, tad varējis tos nosaukt.

Milzis pie vārtiem

Nav iespējams paiet garām vienam no Rīgas simboliem – Lielā Kristapa skulptūrai.

Šodien Rīgai gan ir divi Lielie Kristapi: kad Rīga sāka svinēt 800 gadu jubileju, tika izgatavota precīza Kristapa kopija, kas tagad atrodas stikla paviljonā 11. novembra krastmalā pretī Rīgas pilij. Savukārt oriģinālais Lielais Kristaps atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Pirmā Rīgas Kristapa statuja esot izgatavota jau 1510. gadā vai pat vēl agrāk. Sākotnēji statuja atradās Lastādijā pie vecās pārceltuves, apmēram mūsdienu 13. janvāra ielas galā.

Tagadējās koka statujas oriģinālo versiju zviedru Vidzemes laikā 1693. gadā izgatavoja pilsētas galvenais tēlnieks Mihails Brinkmans, un tā atradās pie Kārļa vārtiem pašreizējās Alksnāja ielas galā. 1824. gadā statuja vētras laikā apgāzās, nositot kādu kareivi, un vēlāk to drošības pēc ievietoja īpašā namiņā.

Pēc Rīgas nocietinājumu nojaukšanas statuju pārcēla uz Kaņepāju tirgus rajonu, bet vēlāk – pie Sarkanajiem spīķeriem. Latvijas Brīvības cīņu laikā Lielā Kristapa statuja tika stipri bojāta, un 1923. gadā tās atliekas pārveda uz Doma baznīcas krusteju Rīgas pilsētas muzejā.

1997. gadā koktēlnieks Gints Upītis Lielā Kristapa skulptūru izgatavoja no jauna, un atjaunoto Lielo Kristapu uzstādīja bruņustikla paviljonā Daugavmalā.

Ar lielo Kristapu ir saistīta teika par Rīgas dibināšanu. Taisnības labad jāsaka, ka tāda pati teika ir arī par Viļņas dibināšanu – kā nekā Šventasis Kristoforas ir Viļņas patrons un attēlots Viļņas ģerbonī.

"Tad nu reiz senos laikos Daugavas krastā dzīvojis liels vīrs, kas strādājis par pārcēlāju. Kādā vētrainā naktī Kristaps izdzirdis mazu puisēnu raudam – bērns gribējis tikt pāri upei. Kristaps uzsēdinājis viņu uz pleca un sācis nest. Ejot pāri braslam, viņš sajutis milzu svaru sev uz pleciem. Tomēr Kristaps pārgājis pāri, bet no noguruma saļimis un aizmidzis otrā upes krastā. Kad pamodies, puisēna vairs nav bijis, bet tā vietā bijusi kaudze ar naudu. Par to naudu tad Kristaps uzcēlis Rīgu."

Šī jaukā leģenda saistīta ar kristīgo tradīciju par Svēto Kristoforu un Jēzu Kristu. Tāpēc viņam arī šāds  vārds – "Christophoros", ko no grieķu valodas tulko kā "Kristus nesējs".

Tilts virs ūdens

1701. gadā, kad plosījās Ziemeļu karš, pāri Daugavai tika uzcelts tā saucamais plostu tilts no koka, kas tolaik bija vissarežģītākā koka konstrukcija Rietumeiropā, kas uzcelta pāri 500 līdz 600 metru platai upei. Tas bija tehnikas brīnums Eiropā!

To uzcēla pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XII rīkojuma, lai viņa karaspēks varētu sasniegt Spilves pļavas, kur tobrīd atradās Polijas-Lietuvas un Saksijas karaspēks.

Pēc kaujas tas palika Rīgas pilsētas īpašumā un to izmantoja vasaras mēnešos, bet ziemā demontēja un novietoja Vējzaķusalas līcī. Tas tika saukts arī par Laivu tiltu, jo balstījās uz noenkurotām koka laivām. 1705. gada pavasarī plūdi tiltu aiznesa uz jūru. 1714. gadā tika uzcelts jauns tilts. Tas balstījās uz plostiem, tāpēc tika dēvēts par Plosta tiltu.

To no upes noņēma vēlā rudenī un uzstādīja atpakaļ tūlīt pēc ledus iešanas pavasarī.

Tilta konstrukciju laika gaitā vairākkārt pilnveidoja, līdz tas kļuva par vispāratzītu paraugu labi būvētam plosta tiltam pāri lielai, platai upei. 18. gadsimtā tas tika saukts par vienu no "trim Rīgas brīnumiem".

Plosta tilts bija maksas tilts. No maksas bija atbrīvoti kājāmgājēji, kā arī armijas, policijas, ugunsdzēsēju, ārstu un garīdznieku transports. 1892. gadā to pamazām pa posmiem sāka aizstāt ar pontoniem, līdz 1896. gadā atklāja Pontonu tiltu.

Zvans ārpus baznīcas torņa

Arī šodien, kad ejam garām Svētā Jēkaba katedrālei, paceļot acis augšup, var ieraudzīt mazu tornīti, kura ārpusē karājas zvans, un jau no 14. gadsimta zināms, ka tāds zvans tur ir bijis.

Pilsēta leģenda vēsta, ka tas klusi iezvanoties ikreiz, kad garām paiet neuzticīga sieva. Nav gan skaidrs, kas notika, ja garām pagāja neuzticīgs vīrs...

Jēkaba katedrāles zvans nosaukts 4. gadsimtā dzīvojušā bīskapa un mocekļa Svētā Blāzija vārdā. Viņš bija pabeidzis filozofijas un medicīnas studijas, strādājis par ārstu. Redzēdams cilvēku lielo pieķeršanos laicīgajai pasaulei, Blāzijs, sekojot Kristus aicinājumam, kļuva par dvēseļu ārstu un veltīja savu dzīvi kalpošanai Dievam. Blāzijs mira mocekļa nāvē. Šodien svētais Blāzijs tiek piesaukts kā dziedinātājs no kakla slimībām, jo bija izglābis kādu zēnu no nosmakšanas.