Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale

Pirms 20 gadiem Latvijā radās jauna bērnu grāmatu izdevniecība, un tai vajadzēja atrast nosaukumu un atbilstošu vizuālu simbolu.

Grāmata, ar kuru aizsākās šīs izdevniecības darbs, bija Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Iekšiņa un āriņa" jauns, papildināts izdevums, kurš kopš tā laika piedzīvojis jau piecas atkārtotas tirāžas, ilgmūžīgu Jaunā Rīgas teātra izrādi un  muzikālu audioierakstu. 

Tieši šajā grāmatā atradās Ūnas Laukmanes oriģinālā tekstililustrācija dzejolim "Lielais un mazais", kas deva ideju un tēlu izdevniecības nosaukumam un logo.

lielais mazo nebaida
lielais mazam draugs
lielais mazo pagaida
mazo sev
līdz sauc

mazais lielam pasmaida
mazais lielam draugs
mazais lielā nebaidās
jo viņš pats
liels augs

Tekstililustrācija, kurā lielais un mazais bija ieguvuši divu lāču veidolu, un mazais lācis iekārtojies lielā lāča siltajā azotē, radīja spilgtu taktilu ilūziju. Bērni grāmatā paijāja lāču kažociņus, uzreiz nemaz nespējot noticēt, ka sataustīs gludu papīra lapu.

Veidojot logo, māksliniece pārvērta šo ilustrāciju grafiskā, lakoniskā tēlā, bet saglabāja siltumu un sirsnību, kas izteica izdevēju pārliecību, ka bērnu un pieaugušo dzīve ir cieši vienota un bērnu literatūra ir svarīga,  līdzvērtīga literatūras daļa.  

Tekstila klātbūtne izdevniecības "Liels un mazs" pirmsākumos nebija nejauša. Tā bija daļa no izdevniecības koncepta bērnu grāmatu ilustrācijas attīstībai: iesaistot arī māksliniekus, kas strādā tekstilmākslas, videomākslas, scenogrāfijas, instalāciju, datorgrafikas, glezniecības, tēlniecības, fotomākslas un citos žanros, var latviešu grāmatu ilustrācijas robežas paplašināt, ienest tajā jaunas idejas.

Jau vienā no pirmajiem "Liels un mazs" izdevumiem – grāmatā "Pasakas par bērnu dzīvi" – līdzās nostājās Katrīnas Neiburgas inscenētās fotoilustrācijas, Ievas Maurītes grafika, Ginta Gabrāna gaismas instalāciju attēli, Andra Vītoliņa figūras, kas konstruētas no datoru detaļām, un Otto Zitmaņa glezniecība.

Tekstila klātbūtne turpinājās Ūnas un Ineses kopdarbā – dzejoļu grāmatā "Dieguburti", un jo krāšņi uzplauka Lupatiņu stāstos un animācijā, iesaistoties māksliniekam Reinim Pētersonam un režisoram Edmundam Jansonam. Ne velti Zeķītei, Cimdiņam, Spilventiņam un Lakatiņam ir dots kopīgais uzvārds – Lupatiņi: visa viņu pasaule un viņi paši veidoti no audumiem.  

Režisora Mārtiņa Grauda ideja īstenojās Ineses Zanderes grāmatā "Latviešu zvēri", kurā tika noiets garš ceļš no mākslinieces Laimas Eglītes skicēm līdz Kristapa Kalna fotoilustrācijām. Ilustrācijās dzīvnieku maskās un cilvēku apģērbā tērpti aktieri iedzīvināja meža varoņus Latvijas dabā, bet Rūtas Briedes un Arta Brieža dizains piedāvāja bērnam grāmatā gan izjust dabiska audekla pieskārienu, gan salīdzināt papīrā izgrieztas dzīvnieku pēdas.   

Šķiet, ka dažādo žanru klātbūtnes ilustrācijā kulminācija tika sasniegta "Liels un mazs" dzejas bilžu sērijā "BIKIBUKS", kurā dažādu laiku latviešu autoru dzejoļus bērniem ilustrēja mūsdienu mākslinieki, un šis kopums, ko veido 101 grāmatiņa, kļuva par sava veida latviešu mūsdienu mākslas antoloģiju.

Tajā atrodama visdažādāko stilu grāmatu grafika, glezniecība, papīra kolāža, plastilīns, skulptūra, instalācija. Netrūka arī Ūnas Laukmanes tekstilmākslas Aspazijas dzejoļa "Viešņa" ilustrācijās.

Fotogrāfija bija vidutājs, kas palīdzēja šiem dažādajās tehnikās veidotajiem oriģināldarbiem nonākt drukātās grāmatās.

Jau sērijas iznākšanas laikā "Liels un mazs" organizēja mākslas darbu oriģinālu izstādes, kas ļāva tos samērot ar tapušajām grāmatām, bet visvairāk pārsteigumu skatītājiem sagādāja izstāde "BikiMETRS". Tā līdzinājās lappusēm no Bikibuka dienasgrāmatas – atklājot mākslinieku darba procesu, dažādus "bikifaktus" un prototipus – cilvēkus un lietas.

Lai gan šo izstādi, kas joprojām turpina apceļot dažādas Latvijas vietas, veidoja lielie, tā bija ērta mazajiem – ar piemērotu ekspozīcijas novietojuma augstumu un iespēju dažās ilustrācijās ielīst un iejusties no iekšpuses!