Stāsta LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, Pārtikas un vides higiēnas institūta vadošais pētnieks,
profesors Kaspars Kovaļenko

Dzirde lielākajai daļai mums zināmo mugurkaulnieku ir svarīgs aizsardzības un komunikācijas līdzeklis. Dzīvniekiem uztveramo skaņas frekvenču diapazons būtiski atšķiras.

Kā zināms, cilvēki dzird diapazonā no 64Hz līdz 23kHz. Protams, ar vecumu dzirde pasliktinās un augstākas frekvences kļūst arvien grūtāk uztveramas.

Cilvēku tuvākie radinieki, šimpanzes, dzird aptuveni līdz 30kHz, un cilvēks, salīdzinot ar citiem cilvēkpērtiķiem, dzird vissliktāk.

Ar salīdzinoši šauru dzirdes spektru ir apveltītas zivis un abinieki - piemēram, tunči dzird 50Hz līdz 1100Hz, zelta zivtiņas no 20 līdz 3000Hz, bet kokvardes no 50Hz līdz 4000Hz. Arī vairums putnu nevar lepoties ar plašu dzirdes spektru, un tie praktiski nedzird frekvences virs 8000HZ. Ir gan atsevišķi izņēmumi.

Putnu dzirdes spektrs atbilst dziedātājputnu dziesmas frekvencēm. Putni negūst evolucionāras priekšrocības, dzirdot ultraskaņas, tādēļ to dzirde vairāku miljonu gadu laikā nav būtiski uzlabojusies.

Saistībā ar putniem, cilvēkus fascinē putnu spēja atdarināt skaņas - vai tās ir dažādas tehniskas skaņas vai cilvēka runa, un iemesli šai skaņu atdarināšanai ir dažādi.

Piemēram, cilvēka runu putni atdarina sociālu motīvu vadīti, lai iekļautos barā, jo cilvēku tie var uzskatīt par bara locekli, it īpaši, ja putnēns tiek uzaudzināts starp cilvēkiem.

Citas skaņas putni atdarina, lai aizsargātu teritoriju vai barību. No Latvijā ligzdojošiem putniem skaņas atdarina mājas strazdi un vairāki vārnu dzimtas putni, bet pasaulē šādu sugu ir daudz.

Vidējs dzirdamo frekvenču spektrs ir novērojams ziloņiem 16Hz-12kHz, tie vairāk uztver zemfrekvenču skaņas. Suņu dzirdes spektrs ir līdz 45kHz, bet kaķiem līdz 64kHz.

Salīdzinot ar cilvēku, divreiz plašāku spektru dzird truši, bet žurkas un citi grauzēji dzird pat astoņas reizes plašāku spektru, piemēram, peles dzird līdz pat 91kHz.

Vieni no dzirdes spektra rekordistiem ir sikspārņi, kas principā pasauli tver ar dzirdi, tie lieto dzirdi un pašu radītās skaņas, lai orientētos telpā un noķertu medījumu.

Sikspārņi vislabāk dzird augstfrekvenču skaņas, kas cilvēka ausij faktiski nav uztveramas.

Bērni un jauni cilvēki dzird sikspārņu eholokācijas radīto skaņu apakšējās frekvences, bet patiesais sikspārņu radītais skaņu spektrs ir stipri plašāks 20-140kHz. Cik zināms, no visiem zīdītājiem visplašākais dzirdes spektrs ir novērojams vaļveidīgajiem, it īpaši cūkdelfīniem, kas var sadzirdēt ļoti augstas skaņas skaņas, līdz pat 180kHz.

No bezmugurkaulniekiem dzirde ir attīstījusies tikai vairākām posmkāju sugām, galvenokārt kukaiņiem.

Zirnekļiem nav ausu, gaisa vibrācijas tie spēj uztvert ar matiņiem, kas klāj to ķermeni, it īpaši kājas.

Dažādi dzirdes orgāni kukaiņos ir evolūcijas gaitā attīstījušies vairākkārt, un to uzbūve un funkcijas mēdz ļoti būtiski atšķirties.

Piemēram, sienāžiem dzirde ir attīstījusies apmēram pirms 60 miljoniem gadu kā adaptācija, lai izvairītos no kukaiņēdājām ķirzakām.

Kukaiņiem tā saucamās "ausis" ir atrodams uz vēdera, muguras, kājām, spārniem un citur, variācijas ir ļoti plašas. Iespējams, sākotnēji dzirde kukaiņos attīstījusies, lai pildītu aizsardzības funkcijas, bet vēlāk dzirde ir pielāgojusies arī partnera meklēšanai, kā to novēro circeņiem, cikādēm un vairākām vaboļu sugām. Uztveramo frekvenču spektrs arī ir ļoti dažāds, bet vairums kukaiņu dzird šauru skaņu spektru, lai neapjuktu lielajā skaņu mudžeklī, kas novērojams dabā.

Kā izņēmums šeit jāpiemin Vaska kodes, kas ir absolūtie dzirdes spektra rekordisti dzīvnieku valstī, jo dzird skaņas no aptuveni 20Hz līdz pat vairāk kā 300kHz.

Saprotot to, ka dzīvnieku radīto skaņu diapazons ir ļoti plašs, mums ir jābūt priecīgiem, ka dzirdam vien ierobežotu skaņas spektru, līdz 20kHz, pretējā gadījumā būtu grūti dzīvot un sazināties plašajā skaņu jūrā.