Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece

Renesanse ir bagātās tirgotāju pilsētas Venēcijas īpašais uzplaukuma laiks. Te bija iepērkamas ne tikai no Āzijas atvestās garšvielas, zīda un brokāta audumi, dārgakmeņi, porcelāns un ziloņkauls, bet tikpat slaveni bija pašu venēciešu amatnieku darinājumi.

Un tas bija ne tikai Murāno stikls, bet arī ādas iesējumi, emalja, spoguļi, audumi -  viss, kas žilbināja un iekārdināja Eiropas galmus, tajā skaitā arī visskaistākās mežģīnes.

Mežģīņu veidotāju amata prasmes tika nodotas no meistara meistaram  vai arī iegūtas no paraugu grāmatām. Pirmo knipelēto mežģīņu parauggrāmatu "Le Pompe" publicēja Venēcijā 1557. gadā. Tajā bija raksti, kas piedēvēti Mateo Pagāno, kurš jau bija ieguvis slavu ar saviem šūto mežģīņu rakstiem.

Vairākus gadsimtus venēcieši savas aroda prasmes veiksmīgi sargāja un mežģīnēm bija labs noieta tirgus gan Itālijā, gan Francijā, gan arī citās Eiropas zemēs. Bet – kur ir manta, ko grūti iegūt, tur var sākties arī viltības, kā to dabūt.

17. gadsimtā, konkrēti – 1665. gada vasarā – trīsdesmit pieredzējuši Venēcijas mežģīņu darinātāji slepenībā atstāja Venēciju, no kurienes viņus uz Franciju aizveda Luija XIV finanšu ministra Žana Baptista Kolbēra aģenti.

Līdzi viņi veda vērtīgas zināšanas, proti, point de Venise mežģīņu darināšanas māku.

Tās bija Eiropas tirgū pieprasītākās un dārgākās šūtās jeb adatiņu mežģīnes. Vairākus gadu desmitus franču aristokrātija un buržuāzija bija izdevusi milzu summas par mežģīnēm, ko sūtīja no Venēcijas.

Lai apturētu šos finansiālos zaudējumus un pavērstu situāciju Francijai par labu, Kolbērs veicināja nacionālo mežģīņu manufaktūru dibināšanu zem karaļa protekcijas vairākās Francijas pilsētās, kur toreiz jau tika darinātas zemākas kvalitātes mežģīnes.  

Un – kāda sakritība! – 1665. gada 14. augustā, tajā paša gadā un tajā pašā vasarā, kad slepus aizceļoja venēciešu meistari, Luijs XIV, kurš sevi uzskatīja ne tikai par Saules, bet arī modes karali, oficiāli nodibināja "Manufacture des Points de France",

lai tur izgatavotu adatiņu un knipelētās mežģīnes, kas atdarinātu slavenos Venēcijas un Dženovas meistardarbus, kā arī vairāku flāmu centru izstrādājumus, kas bija pazīstami ar knipelēto mežģīņu augsto līmeni.

Bet nu atgriežamies pie Francijā strādājošajiem venēciešiem.

Nākamajās desmitgadēs t. s. "point de France" mežģīņu darinātāji attīstīja tieši Luija XIV laikam raksturīgus motīvus un kompozīcijas.

Izsmalcināto franču mežģīņu panākumus patiesībā nodrošināja Venēcijas mežģīņu darinātāji, jo tieši viņi iemācīja saviem franču kolēģiem "point de Venise" noslēpumus, savukārt Brabantes mežģīņu darinātāji turpināja pilnveidot knipelēto mežģīņu tehnikas.

Paskatieties uz Luiju XIV gleznās – mežģīnes ir visur: aprocēs, žabo, zīda kaklasaitēs, cepuru rotājumos un pat kurpju pušķos. Luijs XIV  Francijā ieviesa sezonālo modi, kas mainījās divas reizes gadā un apģērbs bija izteikti svarīgs personas prestiža rādītājs.

Francijas karalis Luijs XIV 17. gadsimtā aizsāka īstu apģērba revolūciju, kas uz visiem laikiem mainīja modes pasauli.

Kā izcils estēts Luijs koncentrējās uz izsmalcinātību un greznību, nemanāmi iekļaujot savas idejas apģērbā, interjeros, arhitektūrā un ainavu veidošanā, pārvēršot Versaļas pili par apburošu baroka sapni. Pieprasot augstākos apģērba standartus gan sev, gan savai galmam, viņš ieviesa stingru ģērbšanās etiķeti ar uzsvaru uz greznām, nevainojamām detaļām, tostarp mežģīnēm, volāniem, lentēm un dārgakmeņiem.

Pirms Luijs kāpa tronī, Eiropas stilu noteica Spānija. Taču,

laikam ejot, karalis Luijs kopā ar finanšu ministru Žanu-Baptistu Kolbēru veica radikālas pārmaiņas Francijas tekstilrūpniecībā. Viņi ne tikai veicināja jaunu, greznu audumu ražošanu, bet arī aizliedza importēt audumus no ārvalstīm, tādējādi piespiežot bagāto eliti un aristokrātiju iegādāties tikai Francijā ražotus izstrādājumus.

Venēcijā strādājošie mežģīņu darinātāji, kas nebija pakļāvušies kārdinājumam aizbraukt, uz ilgu laiku tika atbīdīti malā.

Ber Francija iegrima arvien lielākās pārmērībās. Krāsas, apģērba veidi, kurpju papēžu augstums – tas viss Francijas galmā tika reglamentēts. Ak, vai, tam, kurš bez atļaujas uzvilktu karaļa iecienīto gaišzilo zīda žaketi. Luija XIV laikā bija tā: jo dārgākas apģērba detaļas, jo svarīgāka persona. Un mežģīnes, protams, tam visam bija "creme de la creme".