Vai zini, kur Rīgas pilī bija sastopams vienradzis?

Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete

Gatavojoties uzņemt apmeklētājus atjaunotajā Rīgas pils daļā, LNVM darbinieki pārskata krājumā esošos priekšmetus, kas saistās ar pils vēsturi dažādos gadsimtos. Un kādā no senlietu kastēm tiek ieraudzīts vienradzis!

Šis teiksmainais dzīvnieks, kas visbiežāk attēlots kā balts zirgs ar taisnu, spirālveida ragu pierē, zināms jau kopš antīkās pasaules. Tirdzniecību ar vienradža ragiem (vismaz paši tirgotāji apgalvoja, ka tie IR vienradža ragi) kopš viduslaikiem un arī renesanses laikā Eiropā nodrošināja vikingi. Šie jūras braucēji Atlantijas okeāna ziemeļdaļā iegūtos ragus pārdeva par astronomiskām cenām, paturēdami noslēpumā to izcelsmes vietu.

Īpaši populārs vienradža motīvs kļuva 16. gadsimta otrajā pusē, kad angļu ceļotājs Martins Frobišers atgriezās no savas kārtējās ekspedīcijas ar stāstu, ka redzējis jūras vienradžus pie Kanādas krastiem. Šī mītiskā dzīvnieka raga popularitāti apliecina nostāsti, ka par vienu šādu ragu karaliene Elizabete samaksājusi tādu naudas summu, par kuru tajā laikā varēja iegādāties pili, savukārt Skotijā karaļa Džeimsa III un Džeimsa IV laikā bija iespējams norēķināties zelta vienradžos un pusvienradžos, jo tā 16. gadsimta sākumā sauca skotu naudas vienību.

Rīgas pilī vienradzi, bet visticamāk, veselu RINDU ar jūras vienradžiem varēja redzēt greznākajās dzīvojamajās telpās. Pēc pils celtniecības pabeigšanas 1515. gadā, tās apsildei pēc Rietumeiropas parauga tika ierīkotas tam laikam modernās podiņu krāsnis. Krāsns podiņa priekšējā plakne bija ļoti pateicīga rotāšanai, tādēļ uz krāsnīm bija redzami gan nozīmīgu vēsturisku personu un laikabiedru krūšutēli, gan dzimtu ģerboņi, gan Bībeles sižeti, bet dažādo alegorisko tēlu un dzīvnieku vidū nozīmīgu lomu ieņēma arī šīsdienas varonis - vienradzis. Līdzīgi kā ķieģeļu sienā, arī šādā krāsnī podiņi tiek mūrēti rindās, tādēļ virs bruņās tērptu karavīru vai ģerboņu rindas atradās vesela rinda ar vienradžiem, uz kuriem tad pils saimnieks vai viesis varēja noraudzīties.

Pieļaujams, ka pils telpas rotāja arī gobelēni un gleznas ar atainotu tajā laikā nenoliedzami populāro teiksmaino dzīvnieku, bet par to nav saglabājušās liecības. Savukārt šāds muzejā glabāts māla izstrādājums ļauj mums redzēt vismaz daļu tās greznības, kas veidoja Rīgas pils interjeru 16. un 17. gadsimtā. Krāsnis, kas mūrētas izmantojot krāsns podiņus, nodrošināja pils iemītniekiem krietni augstāku komforta līmeni nekā iepriekš lietotās apsildes ierīces. Šīs krāsnis līdz pat 17. gadsimta sākumam tika kurinātas no blakus telpas, tādēļ dzīvojamajā vai viesu istabā nebija jānovieto malka, te nenonāca pelni, nebija jābaidās no dzirkstelēm vai piedūmojuma.

Nav gan zināms, kuras no jūras tēlam piedēvētajām fantastiskajām īpašībām bija svarīgas pašam krāsns pasūtītājam vai izgatavotājam, taču viennozīmīgi šādas grezni noformētas un glazētas apkures ierīces ierīkošana demonstrē saimnieka turību un gaumi; sekošanu līdzi modei un interjera tendencēm, kā arī atgādina mums par teiksmainā vienradža popularitāti cauri laikiem!