Stāstījumu sagatavoja: Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Ponne (viņas balss dzirdama ierakstā) un vēsturnieks Edgars Žīgurs.

Vēveri atrodas Vidzemes augstienē, triju nelielu Piebalgas ezeru ieskauti. Tieši šie ezeri glabā Vēveru apkārtnes senākos vietvārdus. Tie minēti jau tālajā 1540. gadā Raunā izdotā lēņu grāmatā, kurā bīskaps izlēņo galma maršalam Mihaelam fon Rozenam (Michael von Roeszen) Rankas vaku* Piebalgas apkārtnē.

Lēņu grāmatā lasāms, ka minētajam augstmanim piešķirtas zvejas tiesības četros Piebalgas ezeros, no kuriem trīs lokalizējami Vēveru apkārtnē – Str. (domājams, Strein; tag. Slieķis), Jummol (tag. Bricu), Drougal (tag. Draugolis). Savukārt Vēveru tuvumā esošais tagadējais Gailīšu ezers senāk saukts par Virol vai Viroval ezeru.

Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, kā arī lai saglabātu ēkas – Piebalgas zemnieku darba un dzīves pieminekļus – in situ – vidē un vietā, kur tie radušies, kopš 20. gs. 80. gadiem Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā. Vēveru etnogrāfiskās apbūves kompleksam piešķirts arī Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss.

Vēveros cilvēki savas mājas cēluši un zemi kopuši vismaz kopš 16. gs. vidus, visticamāk, vēl krietni senāk. Kāda ir bijusi šī vieta, kā tā veidojusies, kāda ir bijusi neskaitāmu paaudžu dzīves telpa – dabas un kultūrvēstures vērtības? 19. gs beigās, pēc mērnieku laikiem, noformējās un no muižas tika izpirktas astoņas saimniecības: Virolvēveri, Mazvēveri, Jaunvēveri, Vecvēveri, Streinvēveri, Lejas Vēveri, Lielvēveri un Kalnavēveri.

Ja zemnieks 19. gs. Vēveros un citur Piebalgā gribēja nodarboties tikai ar lauksaimniecību, tad tādam zemniekam bija vairāk raižu nekā maizes. Tāpēc galvenais peļņas avots Piebalgā bija amatniecība, Vēveros – aušana.

Katrā Vēveru dzīvojamajā mājā bija vairākas stelles, dažās pat četras. Aust mācēja gandrīz visi, tomēr galvenie audēji, aušanas meistari jeb tā sauktie vēveri (no vācu – der Weber) bija tieši vīrieši.

Viņi organizēja aušanas procesu, gudroja rakstus, laboja stelles, apmācīja mācekļus, kā arī realizēja sagatavoto produkciju – audumus. Aušana notika ļoti intensīvi. Galvenokārt auda no Mārtiņiem līdz Jurģiem. Linus aušanai Vēveros audzēja un apstrādāja paši, bet 20.gs sākumā linu diegus arvien biežāk sāka iepirkt. Savukārt pašu izaudzētos linus pēc izkulstīšanas tālāk neapstrādāja, bet pārdeva uzpircējiem.

Savu aušanu jaunībā atceras viena no pēdējām Vēveru audējām, Lejas Vēveru saimniece Līvija Lazdiņa:

“Pēc tam, kad tēvs bija audeklu stellēs uzvilcis, viņš necieta, ka stelles klusētu. Mēs pat ēdienu reizēs nevarējām visi pie galda piesēsties. Steļļu klaboņa apklusa tikai naktī, jo parastā dienas aušanas norma bija 60 olektis.” Līvijas minētā olekts ir sena mērvienība, kas ir nedaudz vairāk kā 53 centimetri. Tātad – dienā jānoauž bija vairāk nekā 30 metru.

20. gadsimta sākumā ap Pirmā pasaules kara laiku aušana tirgus vajadzībām Vēveros apsīka, jo amatnieki vairs nespēja konkurēt ar rūpnieciski ražoto produkciju. Notika pakāpeniska pārorientēšanās uz lauksaimniecību, kuru it īpaši 20. gs. 30. gados veicināja Kārļa Ulmaņa politika. Aušana turpinājās pamatā tikai savām vajadzībām.

Viena no Vēveru sētām – Virolvēveri – 19. gs. vidū bija viena no ievērojamākajām Vēveru audēju sētām. Tai bija 93 pūrvietas jeb gandrīz 34 ha zemes. Virolvēveru dzīvojamā ēka ir viena no vecākajām Vēveru ēkām, celta 18./19. gs. mijā. Mājā saglabājies melnais ķēķis – rovis, bet ēka celta uz laukakmeņu mūra pamatiem kā guļbūve krusta pakšos, apšūta ar horizontāli liktiem dēļiem. Mājas trīsdaļīgais plānojums ir tipisks Piebalgai.

To pilnībā var raksturot ar citātu no brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem”:

“Kamēr Oliņš nebij precējies, tikām viņam bija viena pati dzīvojamā istaba, aiz tās tad nāca “dūmu istaba” un otrā galā pieliekamais kambaris. Tātad , no āras durvīm ejot, stāvēja pa labai rokai pieliekamā, pa kreisai dzīvojamās istabas un taisni pretī “dūmu istabiņas” durvis. Skursteņa nebij, un, kad iekšā pavardos vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca pa durvīm priekšiņā, no turienes pa vāļējiem griestiem istabas augšā un tad, tur labi izdzīvojušies, vilkās pa abiem brodiņiem jeb cukuriem lēnām laukā, it kā pasaulē nebūtu nekas steidzams.” 

Arī ieejot Virolvēvēru mājas priekšnamā, tam taisni pretī apskatāms melnais ķēķis, kurā muzeja svētku laikā tiek iekurta krāsns un cepta īsta rupjmaize.

Laika posmā kopš Vēveri atrodas muzeja pārziņā galvenie darbības virzieni saistīti ar vēsturisko ēku izpēti, saglabāšanu un restaurāciju, ekspozīciju izveidi. Taču par godu brīvdabas muzeja simtgadei notiks pirmie Audēju svētki Vēveros, iedibinot jaunu tradicionālās kultūras pasākumu Piebalgas kultūrtelpā ar mērķi popularizēt tautas lietišķās mākslas prasmi – aušanu un godināt tās meistarus. Arī tad Virolvēveru maizes krāsnī cepsies rupjmaize un gaidīs ciemiņus.