Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.

Šeit mēs varam satikt tos, kuri, būdami izcili savā mākslā, bija arī pragmatiski savas mājas kopēji un uzturētāji, pie tam viņi to uztvēra kā relaksāciju un atslēgšanos no iemīļotās skaņu pasaules.

Viņu vidū ir ar spēcīgu temperamentu apveltītā pasaules mēroga latviešu dziedātāja Alīda Vāne (1899–1969), kura teikusi, ka viņas “mākslas dzimtene ir Itālija!” Lauku darbus Alīda iepazinusi jau agrā bērnībā, un pēc atgriešanās Latvijā 30. gadu nogalē tie viņai kļuvuši par svarīgu relaksācijas veidu. Viņa teikusi: „ Tikai tagad izjūtu, ko nozīmē vārds – dzimtene.

Barojot savas 30 vistas Ventas krastā, es jutos laimīgāka, nekā aplausu vidū uz Santjago vai Losandželosas operu skatuves.”

(Jaunākās Ziņas, 1937. gada 24. augusts).

Māju sajūta bijusi svarīga arī mūsu izcilajam tenoram Jānim Zāberam (1935–1973). Viņš pratis visus lauku darbus un mācējis apieties arī ar tehniku. Vasarās, vecāku mājās dziedātājs piedalījies ierastajos lauku darbos – siena talkās, ogu lasīšanā un ievārījumu vārīšanā, ābolu vākšanā un sulu spiešanā.

Zābers ļoti mīlējis ūdeņus - vizinājies ar laivu un makšķerējis, piedalījies arī medībās.

Studiju laikā Itālijā dziedātājs brīvajā laikā rakstījis vēstules, sevišķi daudz sievai Birutai, kurās cita starpā aprakstījis iepirkšanos Itālijas veikalos, domājot par dzīvesbiedri un  mājām.

Šajā ekspozīcijas daļā mūs gaida arī tikšanās ar liepājnieku, komponistu Agri Engelmani (1936–2011), kurš līdzās mūzikai izglītojies arī koktēlniecībā. Savās lauku mājās “Ausekļos” viņš radījis senatnīgu kurzemniecisku vidi, vācis senus mājas priekšmetus un darbarīkus. Pats iekārtojis arī mājas apkārtni – izracis dīķi, uzbēris tur saliņu, vācis un stādījis retus augus. Lauku mājas viņam bijusi kā saikne ar Latvijas dabu un tautas dzīvesziņu.

Uz Jāņiem pie viņa uz laukiem parasti sabrauca Liepājas koristi un mūziķi. Tad Engelmanis kūra Jāņu guni augstu stabā, visi dziedāja, spēlēja un svinēja.

Romualds Kalsons (1936–2024) komponējis daudz un žilbinājis ar savām orķestra krāsām un enerģijas pilnajiem Allegro. Viņš prokrastinējis, ceļot māju Garciemā  un pievēršoties būvdarbiem.

Bērnībā Kalsons sapņojis, ka būs šoferis un pieaudzis tiešām nopirka automašīnu un pats ar to brauca. Tā bijusi īsta relaksācija.

Operas “Uguns un nakts” un daudzu citu talantīgu darbu autors Jānis Mediņš (1890–1966) bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, liels anekdošu stāstītājs, sabiedriskās dzīves dvēsele.

Ārpus mūzikas viņam bijušas vēl vairākas aizraušanās: makšķerēšana, tepiķu aušana vai izšūšana un mēbeļu gatavošana pēc paša zīmējumiem.

Jāni Mediņu mēdza dēvēt par visražīgāko latviešu komponistu. Viņš rakstīja spontāni. Arvien ar iedvesmu un aizrautību un, kā mūziķi saka, ar “vieglu roku” it kā  rotaļādamies.

Ekspozīcijas 7. daļā sastopam arī spožo dziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri (1923–2017),Viņa ļoti mīlējusi un pati kopusi dārzu, un bijusi kārtīga mājasmāte: tīrījusi māju, gatavojusi ēst, ar rokām mazgājusi un gludinājusi veļu. Savā dzīvoklī  Elizabetes ielā, labprāt rīkojusi viesības ar ģimenes draugiem. Mīlējusi skaistus traukus un labas, senas mēbeles.

Nozīmīga skatuves zvaigznes dzīvē bijusi drošības sajūta, ko sniedz kārtība mājās un tuvinieku atbalsts.

Pa atvērtām ledusskapja durvīm redzamās konservu bundžas mūs aizved pie čella mākslas izcilības Ēvalda Berzinska (1891–1968), kurš izaudzinājis veselu plejādi latviešu čellistu. Viens no viņiem Māris Villerušs, kuram savukārt bijusi sena kaislība uz dažādiem braucamrīkiem, motocikla blakusvāģī vairakkārt savu profesoru vedis no konservatorijas (tagadējās J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) uz medībām un otrādi.

Jā, Berzinskis bijis aizrautīgs mednieks un savulaik viņa māte tik spējusi konservēt irbes un cept zaķu cepešus.

Medības ir bijušas viņa mīļākā nodarbe un aizrautība visa mūža garumā. Tomēr galvenais dzinulis, kā viņš pats izteicies, nav bijis medību azarts, bet gan iespēja būt labi nopļautā āboliņa laukā ar ideālu aromātu, būt pavasarī lapu mežā, kad visapkārt smaržo vijolītes un maijpuķītes, ar baudu noskatīties negaisa liesmojošos zibeņos. Otra Ēvalda Berzinska aizraušanās bijusi dārzkopība – viņš siltumnīcā audzējis vīnogas un pats potējis augļu kokus.

Arī pianistam un komponistam Jānim Ķepītim (1908–1998) svarīga bijusi mājas izjūta un mājas apziņa. Ķepīša mīļākās nodarbes bija bites, patika darboties dārzā, jo sevišķi potēt augļukokus, brūvēt vīnus un liķierus. Patika viņam arī ūdeņi un makšķerēšana.

Vēl 60 gadu vecumā viņš būvējis māju Baltezerā un iekārtojis dārzu. Tiesa gan, strādājot viņam bieži gadījās aizsist garām naglai, trāpot pa pirkstiem.

Tomēr sāpīgā pieredze nespēja mazināt darba prieku un enerģiju. Ķepīšu mājās pulcējusies sava “štata kompānija” un tad tika spēlētas brīnišķīgas šarādes, sacerēti mazi teatrāli uzvedumi, bet pats Jānis Ķepītis pasniedzis viesiem paša komponētas veltījuma dāvaniņas.