Mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka pēta dzimtas memuārus un Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja krājumu

Piebalgā vēsturiski raksta ne tikai rakstnieki, bet arī "vienkāršie saimniekdēli" – tādi kā mans vectēvs Ruku Valdis un viņa vecākais brālis Kārlis no Seviķu ciema Zosēnu pusē. Abi Latvijas un Piebalgas patrioti, abi nodzīvojuši garu mūžu un memuāros atsvaidzina tāltālas atmiņas. Arī par slavenajiem "Mērnieku laikiem", kas šejieniešiem nemaz nav patikuši.

Brāļu vecāmāte Late pagājušā gadsimta sākumā ļoti mīlējusi runāt par sadzīves un kultūras jautājumiem. "Mērnieku laiki" viņai bijuši kā karsts kartupelis mutē.

Late teica, ka tādu ķengāšanos par latviešiem pat kungi neatļaujoties. Latvieši visumā notēloti kā tumsoņas, žūpas, kaušļi. Ne vārda par lielākajiem latviešu sasniegumiem saimnieciskā un kulturālā dzīvē, kas pielīdzināma Rīgai un Tērbatai. Līdz riebumam tiekot izsmieta tautas atmodas kustība.

Stāvēdams uz kanceles, šīs ķengas ieteicot lasīt pat mācītājs, ko Late nesaudzīgi nosauc par "vācu suni".

Šerpie piebaldzēni uzskatījuši, ka galvenais ķengātājs ir Matīss, mazāk Reinis, tomēr viņi abi savos uzskatos esot vairāk vācieši kā latvieši un kropli riteņi īsteno latviešu pulkā "Ķirps". Šajā biedrībā valdot Jurjāna, Pumpura, Ausekļa un Kronvalda radošais latviskais gars.

Bez tam Matīss esot līdz ausīm ieķēries dzīvespriecīgajā skaistulē Līzē. Tās māte vāciete – Rātmindera madāma – esot zvērējusi meitu kaut kādam latviešu skolmeistaram neatdot.

Arī pašai Līzei labāk patīkot būt "Ķirpa" vīru un puišu sabiedrībā, nekā ticīgo brāļu Kaudzīšu vidū. Lūk, tāpēc it sevišķi nelaimīgais mīlētājs Matīss, apskauzdams īsto tautas atmodas nesēju lielo slavu un neatzīdams viņu centienus, lienot vai no ādas laukā, lai parādītu sevi kā īstu Dieva kalpu un izpatiktu Rātmindera madāmai – noķengātu jaunlatviešus.

Romānā Matīss cenšoties sevi parādīt kā Kasparu, bet visus jaunlatviešus apvienojot vienā izdomātā, līdz smieklīgumam izkariķētā tēlā, kādā ne Jaun-, ne Vecpiebalgā neeksistējošā tipā – Pietuka Krustiņā.

Savu trauksmaino runāšanu Kārļa un Valda vecāmāte parasti pārtraukusi, teikdama: "Lai suņi rej, karavāna iet uz priekšu." Visi viņu atbalstījuši.

Kārlis atceras, ka šādās reizēs viņa vecākais brālis Pēters, kas bieži mājās nesa grāmatas par sociālismu un lasīja līdz rītam, nereti piebilda: "Drīz būs pavisam jauna, taisnīgāka iekārta." Šo Pētera pareģojumu parasti strupi pārtrauca tēvs, teikdams: "Kopus cūka nebarojas," un ar to runāšana beidzās.

Taču nebeidzās pārsteigumi, kas satuvināja Ruku un Branderu dzimtas. Tas sākās kā kaimiņu būšana.

Blakus mājā dzīvoja saiešanu tētiņš jeb dievvārdu sludinātājs Kopmaņtēvs no Ilzēnu saiešanas nama. Visu savu dzīvi viņš staigājis, kā sacīt, ar Bībeli rokā. Darbus sākot, arī pirms ēšanas, sēstoties un pieceļoties, tētiņš noskaitījis dažus citātus no svētās grāmatas. Viņa sieva bijusi slimīga, bet saimnieks, sludinādams Kristus mācību, saimniecību pametis novārtā, un iztikšana bijusi trūcīga. Saimniecība uzplaukusi, kad dēls Jānis apprecējis Emīliju Branderi no "Ķenciem". Kāzu svinības un mielastu posuši un gatavojuši Branderi – Emīlijas tēvs ar māti. Kāzu mielastam nokāvuši Kopmaņu vienīgo slaucamo govi, jo tā bijusi daudz sliktāka piena devēja kā jaunās sievas atvestās pūra govis. Ar "Ķencu" Branderu palīdzību Kopmaņi uzcēluši jauno dzīvojamo māju – "Jaunseviķus".

Kā tā īslaicīgi kļuva par skolu un cik izglītotas, spilgtas un patstāvīgi domājošas bija Branderu septiņas meitas, uzzināsiet nākamajā stāstā...