LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede

"Nomiris, nokāpis ellē, augšāmcēlies..." Šos vārdus taču dzirdam tik bieži, klausoties izcilu komponistu skaņdarbus, proti, "Credo" ("Es ticu"). 

Ja dziedājumā ieklausāmies un tajā ietvertos jēdzienus saprotam, tad kļūst arī skaidrs, kāpēc tik daudzos ievērojamu gleznotāju darbos, to reprodukcijās un dažkārt pat Lieldienu apsveikumu kartītēs ir attēlots augšāmcēlies Jēzus, kas ar savu labo un kreiso roku ir satvēris kāda vīrieša un sievietes roku un augšāmceļoties velk viņus sev līdzi. Daudzi droši vien labi zina, ka šajās gleznās vai ikonās mākslinieki ir attēlojuši Ādamu un Ievu. Tie ir viņi, kurus Jēzus, aiz rokas satvēris, izved no kapa. Nereti attēlos var redzēt, kā viņiem pa pēdām seko Vecās Derības pravieši un taisnīgie, arī psalmu dziedonis, valdnieks Dāvids.

Lieki piebilst, ka "turēšana aiz rokas" vai "kaps", no kura Ādams un Ieva iznāk, nav nekas cits kā tēlains izteiksmes veids. Taču, lai saprastu, kādēļ tāds attēlojums ir izmantots, atcerēsimies, ka judeokristīgajā pasaules skatījumā (kas līdz ar grieķu filosofiju un romiešu tiesībām ir Eiropas civilizācijas pamatā) jēdziens "nomirt" nenozīmē izzust, izgaist, beigt eksistēt.

"Nomirt" nozīmē cilvēka fiziskā materiālā ķermeņa un absolūti nemateriālās, garīgās dvēseles šķirtību.

Nomirstot gan Jēzus, gan Ādams, Ieva un viņu pēcnācēji tiek ielikti kapā: viņu fiziskā eksistence beidzas, bet kur paliek cilvēka nemateriālā daļa, kas nevar sadalīties atomos kaut vai tādēļ, ka tā ir absolūti nemateriāla?

Gleznās, kurās redzam Jēzu izvedam no kapa Ādamu, Ievu un citus sentēvus, ir tēlaini ietverts ļoti sens priekšstats, kas pastāv dažādās kultūrās – priekšstats par dvēseles turpmāko eksistenci pēc šķiršanās no fiziskā ķermeņa.

Grieķi runāja par ēnu valstību hadesu (jeb grieķiski – haidēs), kur valda Aīds. Kurš gan nav dzirdējis pieminam Gluka operu "Orfejs un Eiridīke"? Ja grieķiem bija hadess, tad Vecās Derības tekstos ir šeols. Arī šeols ir mirušo valstība. Ēnains, drūms, skumjš eksistences stāvoklis, ko tādēļ labi simbolizē pazeme.

Ne velti gan grieķi, gan Vecās Derības ļaudis, gan vienkārši ļaudis un mūsdienu akadēmiskās sabiedrības pārstāvji apraudāja un, jādomā, arī pēc simt gadiem turpinās apraudāt savus mirušos.

Judeokristīgajos (gan rabīniskā jūdaisma, gan kristīgās teoloģijas) priekšstatos Vecās Derības mirušo valstība jeb šeols nav tas pats, kas mūžīgi pazudināto valstība. Bibliskajā tradīcijā tā savu nosaukumu ieguvusi no Hinnoma vai Hinnoma dēlu vārdā nosauktās ielejas. Jēzus laika aramiešu valodā to sauca gēḥannā; no tā  aizgūts grieķu vārds "géenna". Šī ieleja sākās turpat Jeruzalemes tuvumā, un jau divus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas to uzskatīja par Dieva izraudzītu vietu atkritēju un grēcinieku sodīšanai.

Savu slikto slavu ieleja bija ieguvusi vēl toreiz, kad par piemērotu vietu to uzskatīja bērnu upurēšanai pagāniskajos rituālos. Turpretī Jēzus laikā to izmantoja diezgan utilitāriem mērķiem – atkritumu dedzināšanai. Varbūt tieši tādēļ Jāņa Atklāsmes grāmatā gehenna jeb elle ir simboliski attēlota kā degoša sēra un uguns jūra.

Par to savā dzīves laikā runāja Jēzus, norādot uz to cilvēku likteni, kas apzināti noraida piedāvāto iespēju nonākt mūžīgajā svētlaimē, debesu valstībā. No ielejas tēlainā apraksta pakāpeniski izveidojās populārais un diezgan burtiskais priekšstats par elli kā fizisku moku vietu. Taču jau agrīnie teologi norādīja, ka dvēsele apzināsies elli gan kā neatgriezenisku Dieva klātbūtnes zaudējumu, gan kā mokošas, ar sajūtām uztveramas ciešanas.

Ļoti krāšņi un mākslinieciski šie priekšstati par elli atspoguļojas Dantes Aligjēri "Dievišķajā komēdijā", ko visi varam lasīt lieliskajā Valda Bisenieka tulkojumā. Gan Dante, gan Vecās, gan Jaunās Derības laika domātāji vienmēr ļoti skaidri uzsvēra, ka nonākšana ellē ir cilvēka brīvās gribas izvēles rezultāts – dzīves laikā ar savu nostāju un rīcību cilvēks īsteno pats savu personīgo izvēli būt šķirtam no Dieva, un Dievs savā taisnīgumā cilvēka izvēli respektē.

Taču ne jau par elli, par šo izmisuma un ciešanu stāvokli, ko simbolizēja Hinnoma ieleja, ir runa "Credo" dziedājumā. Kaut arī tur atskan vārdi "nokāpis ellē". Šajā gadījumā latviešu valodā izmantots gan no grieķu pazemes dieva Aīda vārda atvasinātais mirušo valstības nosaukums (ᾅδης), tulkojot ar vārdu "elle". Latīņu valodā, kurā šo "Credo" klausāmies, izteiksmes veids ir krietni precīzāks: "descendit ad inferos" — nokāpis viszemākajās vietās. Dzīlēs.  Ne jau no nedziestošas uguns plosītas moku un ciešanu vietas Jēzus izved Ādamu un Ievu, patriarhus un praviešus. Runa ir par skumjo šeolu vai arī par Abrahama klēpi, kurā, gaidot pestīšanu, uzturējās taisnīgie, kas bija dzīvojuši pirms Kristus (1 Pēt 3,19-20; 1 Pēt 4,6; Ef 4,8-10). No šī stāvokļa (grieķiski teiktu – no hadesa valstības varas) viņus atbrīvoja Kristus.

Lielajā piektdienā Kristum mirstot krustā, viņa dvēsele nonāca mirušo vidū – to vidū, kuri savas zemes dzīves laikā bija gaidījuši apsolīto Mesiju. Mirušo valstībā, nevis ellē, kas nozīmē neatgriezenisku, mūžīgu un mokpilnu atšķirtību no Dieva.

Ar Kristus nokāpšanu – vārda pārnestajā nozīmē – mirušo valstībā, viņu eksistences stāvoklis radikāli mainās. Kad istabā ienes gaismu, tā kļūst gaiša. "Es esmu pasaules gaisma," teica Kristus. "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība". Ādama un Ievas dvēseles no tumšas ēnu valstības pa šo ceļu tiek izvestas gaismā.

Sastopoties ar to, kurš pats ir dzīvība, viņi, metaforiski izsakoties, satver Kristus roku un viņam seko. Tāpat kā bērns satver tēva roku. Un to viņi vairs neatlaiž, arī Kristum augšāmceļoties Lieldienu rītā. Varētu teikt, Ādams un Ieva beidzot pārceļas mūžīgajā svētlaimē. Ne jau ko citu, bet gan tieši to vēlas pateikt gleznotāji, attēlojot Kristus roku satvērušos sentēvus.

Ar vizuāliem līdzekļiem skaidrojot Kristus nāves un augšāmcelšanos noslēpumu, viņi pauž to pašu, ko bibliskie termini dziedājumā "Credo" ("Es ticu"): "nomiris un apbedīts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies".