Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone

Jāatzīstas, jautājumu "Vai zini?" šoreiz vispirms nācās uzdot sev pašai. Uz to rosināja neliela piebilde kādā 1932.gadā publicētā Jēkaba Poruka rakstā par Ādolfu Ābeli – "gūstā viņš raksta kontrapunkta piemērus, lai saglabātu tehniku". Ādolfs Ābele un gūsts? Kāds gūsts? Kad? Lūk, tad arī radās vēlme pajautāt sev pašai – vai zini, ko kara laikos darījuši mūsu komponisti, mūziķi?

Varbūt jau būsiet ielāgojuši stāstu par 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulka orķestra ceļu uz Latviju 1918.gada augustā tā dēvētajā "Latviešu operas" vilcienā – par to arī "Vai zini?" piecminūtē ir stāstījis Arnolds Klotiņš. Atgādināšu vien to, ka,

lai orķestranti drīkstētu pamest revolūcijas novārdzināto Petrogradu un Krieviju, Latviešu operas idejas autors advokāts Andrejs Frīdenbergs un pavisam jauniņais orķestra diriģents Teodors Reiters vairākkārt nelegāli šķērsojuši demarkācijas līniju, un, kā memuāros raksta Jāzeps Vītols, Frīdenberga biezais naudas maks izdarījis brīnumus – trīs vagoni ar krīta uzrakstu "Latvju opera" devās ceļā,

un 1918.gada vasaras beigās Rīgā tika uzsākts Latviešu operas izveides darbs – ar 6.Tukuma strēlnieku pulka orķestri kā visa fundamentu. Jāzepa Vītola "Manas dzīves atmiņās" šis caurcaurēm riskantais pasākums – dažam ne līdz galam legalizētam mūziķim uz vilcienu dodoties zemnieku ratos zem žagaru kaudzes paslēptam - ieguvis apbrīnojami optimistisku un dzīvi apliecinošu atveidu.

Savukārt Jānis Mediņš dienestu sācis piektajā Sibīrijas dzelzceļnieku bataljonā kā orķestra pianists, ar piebildi – spēlēt varēšot arī oboju. Bet mājupceļu uz Latviju viņš mēro kopā ar latviešu strēlnieku Troickas pulku - vispirms tūkstošiem kilometru cauri Sibīrijas taigai, bēgot no Sarkanās armijas ne tikai ar pulka biedriem, bet arī ar sievu Olgu, pa abiem līdzi nesot divus pudus, t.i., vairāk kā 32 kilogramus smago, 2000 lappušu biezo "Uguns un nakts" partitūru.

Pēcāk jau no Vladivostokas ar okeāna tvaikoni "Voroņeža" viss strēlnieku pulks dodas jaunās Latvijas valdības apmaksātā peldējumā pa dienvidu jūrām. Šo dažubrīd vesterna cienīgo izglābšanās stāstu varam lasīt Jāņa Mediņa atmiņu grāmatā "Toņi un pustoņi".

Bet Ādolfs Ābele? Izrādās, pēc Pēterburgas konservatorijas pabeigšanas, jau sasniedzis 27 gadu vecumu, viņš vairs nekādi nevarējis izvairīties no iesaukšanas kara dienestā. Vispirms nonācis krievu armijas 180. Pēterburgas kājinieku pulkā, 1917.gadā viņš lūdz iespēju pāriet uz latviešu strēlnieku pulkiem, un nonāk 4.Vidzemes strēlnieku pulkā.

Kad pēc kara muzikantu apmācībām Tērbatā Ābele nokļūst Rīgas frontē, viņš ne tikai apmāca sava pulka orķestri, bet pat rīko ar to koncertus. Kapelmeistaram Ābelem gan pārāk labi neesot veicies ar tiešākajiem pienākumiem – maršu spēlēšanu ierindas soļošanai.

Kad 1918. gada sākumā krīt Cēsis un visa Vidzeme nonāk vācu okupācijas varā, Ādolfs Ābele 9 mēnešus pavada gūstā Vācijā, gan salīdzinoši brīvā režīmā, jo ir iedalīts virsnieku grupā – darbos tā neesot sūtīta, un pēc godavārda, ka nebēgs un neielaidīsies nekādās darīšanās ar vietējiem iedzīvotājiem, gūstekņi varējuši brīvi staigāt pa pilsētiņu. Tomēr dzīvot nācies ik pa brīdim pusbada apstākļos.

Vēlāk, trīsdesmitajos gados, Ādolfam Ābelem Konservatorijas jaundibinātajā kara kapelmeistaru katedrā uztic skolot topošos kara orķestru vadītājus.

Vēl kāda epizode iz miera laikiem. 1934.gada augustā Mellužu estrādē radiofona orķestris dienvidslāvu diriģenta Lovro fon Matačiča vadībā spēlē Jāņa Ivanova diplomdarbu - 1.simfoniju. Tā diriģentam iepatīkas tik ļoti, ka viņš lūdz apgādāt ar notīm. Ivanovs tobrīd dienē Latvijas armijā, un pie partitūras un orķestra balsu pārrakstīšanas ķeras viņa dienesta biedri, ar iespaidīgo uzdevumu tiekot galā dažu dienu laikā. Tā nu tiek pavērts ceļš jaunās simfonijas skanējumam tālu ārpus Latvijas robežām.