Vispirms par Radiofonu. Fakts, ka Jānis Mediņš divdesmito gadu beigās no Nacionālās operas diriģenta pārtapa par Latvijas Radiofona orķestra galveno diriģentu, protams, ir plaši zināms.

Radiofons tolaik zēla un plauka, pieauga abonentu skaits un līdz ar to – ieņēmumi, un Mediņam tika solīta nedaudz lielāka alga, nekā operā, un arī savai profesionālajai attīstībai viņš lielāku perspektīvu saskatīja tieši Radiofonā. Tas nekas, ka darba nu bijis vairāk – ik nedēļu četri mēģinājumi un pieci koncerti jeb pārraides, tostarp viens lielāks simfoniskais koncerts.

Strādāt Radio bija iedvesmojoši! Piemēram, trīsdesmito gadu otrajā pusē ar Ulmaņa svētību līdzekļi netika taupīti, lai taptu ļoti bagātīga radio nošu bibliotēka. "Īrēt notis būtu bijis lētāk, bet Ulmanis teicis, lai maksājot kaut vai dārgāk, ka tik tās atrastos pašu īpašumā!" – tā Jānis Mediņš raksta savā atmiņu grāmatā "Toņi un pustoņi".

Augot programmas prasībām, pieauga arī Radiofona orķestra dalībnieku skaits, ar laiku pārspējot operas orķestra lielumu. Mediņš saka – Radiofona orķestris izveidojās arī par tehniski veiklāku vienību nekā operas orķestris.

Publiskajos koncertos uz Nacionālās operas skatuves abi orķestri gan satikās, tomēr diriģentam šķita – Radiofona mūziķiem ar šo iespēju bija par maz, lai gūtu tiešu saskari ar publiku. Jo – viņš raksta – "tikai tad, kad klausītāji redzami, mūziķiem tiek sasprindzināta uzmanība un rodas lielāka inspirācija. Sēdēšana slēgtās telpās, ne reto reizi bez žaketēm, stimulē amatnieciskumu".

Tā nu Mediņam radusies doma, ka Radiofona orķestris vasarās varētu uzstāties Jūrmalā, kur līdz tam Jūrmalas pilsētas valde ar pieticīgu summu atbalstījusi kāda tikai vasaras sezonai "sastiķēta" orķestra uzstāšanos. Ideja Radio vadībai patikusi, tomēr radušās domstarpības par mūziķu atalgojumu. "Toņos un pustoņos" lasām kategorisku Mediņa secinājumu: "Vajadzēja piemaksāt, jo bija jāapmetas Jūrmalā, un arī braucot būtu daudz jāmaksā. Šo dabisko prasību Radiofona vadība sākumā negribēja atzīt. Beidzot tomēr salīgām un varējām pa vasarām spēlēt Dzintaros vai kādā no citām Rīgas Jūrmalas koncertiestādēm."

Turpinājumā – stāsts par Dubultiem.

Savos memuāros Jānis Mediņš piemin, ka pats Jūrmalas koncertsezonas laikā dzīvojis viņam piešķirtā vasarnīcā, kur atklājis jaunu aizraušanos – galdniecību: "Nekad gan nebiju galdnieka amatu mācījies, bet iedomājos, ka vasarnīcai vajadzētu šo to pagatavot.

Kokmateriālus varēja dabūt pēc mēra. Pašam atlika tos sazāģēt pēc sava mēra, izkalt caurumus, salaist kopā un salīmēt. Kad mēbele tiktāl bija gatava, nokrāsoju ar pamatkrāsu. Pēc tam noslīpēju. Tā tas atkārtojās trīs reizes – krāsoju un slīpēju, līdz mēbele izskatījās pavisam koša. Pagatavoju divi gultas, bērnu gultiņu, dārza krēslus, galdu, verandai – lielu bufeti. Pēc pamatkrāsas iekošanās visas mēbeles nolakoju ar baltu laku. (..)

Mēbeļu darināšanas nolūkos iegādājos kādu vācu grāmatu par istabas iekārtu baltā krāsā. No tās mācījos, kā veicams galdnieka darbs. Tas man ļoti noderēja, atpūtinot nervus no mūzikas."

Drusciņ gan mulsināja Mediņa norādītā vasarnīcas adrese – Majoros, Kungu ielā 7. Jo Jūrmalā Kungu iela ir vēsturiskais Rūdolfa Blaumaņa ielas nosaukums, bet tā atrodas pašā Dubultu centrā, atzarojoties no Baznīcas ielas tieši pie Dubultu baznīcas. Gāju pārlūkot Blaumaņa ielas namus, un izrādījās, ka 7. numurs gan ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tomēr krāsu otu sen neredzējusi, gauži bēdīga paskata vasarnīciņa. Pat par spīti tam, ka uz numura zīmes kā īpašnieks norādīta AS "Latvijas Nafta". Jūrmalas pilsētas tūrisma vietnē rakstīts, ka šī nacionālā romantisma stilā celtā vasarnīca ar klasicisma detaļām (tās mazās kolonniņas ir tiešām mīlīgi svinīgas!) ir viena no vecākajām Jūrmalas ēkām – vēl no bijušā Dubultu zvejniekciema laikiem, no 19. gadsimta otrās puses.

Interesanti, ka 20. gadsimta otrajā pusē šajā vasarnīcā bija iespēja vasaru baudīt Nacionālās operas un baleta māksliniekiem, jo tolaik Jūrmalā itin daudzām iestādēm bija tādas kā kolektīvās vasarnīcas. To labi zinu, jo pati astoņdesmitajos kādu augustu tiku aplaimota ar iespēju padzīvot Radio un Televīzijas komitejas vasarnīcā Bulduros.

Savukārt par opernieku mitināšanos Dubultos man stāstīja komponists Imants Zemzaris, kurš septiņdesmitajos gados tur piedalījies kādas istabiņas remontdarbos. Tapetes pārlīmējot, atklājies vismaz sprīdi biezs vecu avīžu slānis jau, tā teikt, kopš cara laikiem.

Kas zina, varbūt arī ar kādu Jāņa Mediņa tikko izlasītu "Brīvo Zemi" vai "Pasta-Telegrāfa Dzīvi" pa vidu! 

Vai vasarnīciņā tolaik vēl manīja kādas Jāņa Mediņa balti lakotās mēbelītes – to gan nepajautāju...