Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite.

Kad dzejnieks Imants Ziedonis un aktrise Ausma Kantāne pieņēma lēmumu uzcelt pašiem savu vasaras māju, abi noteikti nedomāja par oficiālajiem normatīviem un dažādiem fizikas likumiem, būvniecības noteikumiem. Paši veidoja mājas vīziju un arī iekārtojumu, protams, arī visu plānoja paši. Dzejnieks teica, ka mājai jātop pēc sena 17. gs. vidus hernhūtiešu saieta nama līdzības, sekojot labākajām latviešu zemnieku būvēšanas mākslas tradīcijām.

Jumts nedrīkstēja būt plakans, jo plakans jumts jau nav nekāds īsts jumts. Jumtu jumj Jumis, tādēļ bez divām daļām, kas saslietas viena pret otru, to nemaz nav iespējams īstenot. Un jumtam noteikti bija jābūt no niedrēm – tādam pašam kā Imanta dzimtas mājām Ragaciemā. Bērnības sajūtai un atcerei  jaunajās mājās. Turklāt niedres nedeg, par ko Imants, mazs būdams, kopā ar kaimiņu puikām bija pārliecinājies.

Ausma Dailes teātra režisora Eduarda Smiļģa dedzībā sapņoja par kamīnu mājas centrālajā daļā. Imants piekrita un teica, ka kamīnam jābūt tik lielam un ar tik augstu velvi, lai var brīvi redzēt liesmu galus un, pie tā sēžot, justies kā pie īsta ugunskura ārā dabā, tumšā naktī. Gar kamīnu augšup bija jāstiepjas trepēm gandrīz līdz debesīm un trešajā stāvā vajadzēja dzīvot bitēm.

Ausma gribēja redzēt zvaigznes caur guļamistabas logu. Imants, kurš jau bija sācis dāvināt Ausmai lāčus, gribēja uzdāvināt arī tos kas debesīs, tādēļ, domājot par mājas novietojumu dabā, tika ņemta vērā arī zvaigznāja vieta debesjumā.

Pirmās mājas skices uz papīra uzlika arhitekts Gunārs Jansons – viens no izcilākajiem Latvijas seno koka ēku zinātājiem. Bet skices nesakrita ar iedomāto vīziju, un mākslinieki turpināja sapņot. Kad pienāca laiks sapņus noformēt oficiāli, arhitekti un inženieri paziņoja, ka jāņem vērā padomju laika normatīvi, kuri noteica, ka dzīvojamā platība nedrīkst būt lielāka par 30 kvadrātmetriem. Lielā hernhūtiešu saieta nama idejā balstītā un izveidotā viesu istaba ar kamīnu – viss kopā 38 kvadrātmetru platībā –, tika noformēta kā vestibils.

Lai mākslinieku pāra vēlmes iekļautos normatīvos, māja gribot negribot bija jāceļ uz augšu, tā virs pirmā stāva izveidojot vēl trīs pusstāvus, kas mijās viens ar otru, radot zigzaga vai pat spirāles iespaidu no iekšpuses un teju baznīcas jumta formu no ārpuses. Tas viss Imantam Ziedonim patika. Jo neparastāk, jo labāk.

Būvniecības zinātāji un nezinātāji – visi kā viens teica, ka tāda māja jau nestāvēs. Seši vainagi pamatā un uzreiz sākas jumts, turklāt tik stāvs un skaidrs, ka smags. Tas jau ir pret fizikas likumiem – māja sabruks, jumts nošļuks, nespēs turēties pretī spiedēm, liecēm, cirpēm un vēl visādām materiālu deformācijas iespējamībām. Taču Imants teica: “Kā būs, tā būs.”

20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Latvijā plosījušās iepriekš neredzētas vētras, kurās nogāzta desmitā daļa no Latvijas mežos augošajiem kokiem. Šo vētru gāztie koki izmantoti par Ziedoņu pāra vasaras mājas pamatu vainagiem. Savukārt skeptiķu bažas kliedējusi nākamā vētra, pēc kuras māja turpina stāvēt. Šogad tai aprit jau 50 gadi. Šeit tapušas epifānijas, Imants Ziedonis studējis tautas dziesmas, šeit sarakstīta poēma par pienu un daudzi citi dzejoļi, sākot ar 70. gadu vidu līdz pat 90. gadu nogalei. Šeit dzimis arī sākums Dižkoku atbrīvotāju grupai.

Ziedonis šeit bēdzis un patvēries no pilsētas burzmas, slavas, pienākumiem, iztukšojies, lai ar dabas spēku atkal atjaunotos. Tagad šī māja pieejama sabiedrībai kā Ziedoņa muzejs un ikvienam muzeja ciemiņam ir iespēja izbaudīt dzejnieka un aktrises radīto interjeru un mājas atmosfēru – tieši tādu, kādu abi bija veidojuši savas dzīves laikā.

Šī vieta turpina iedvesmot jaunradei, kalpot mieram, atjaunošanās procesiem un mijiedarbei ar dabu.

Kā redzam, mākslinieku dullums rezultējies neparastā, iedvesmojošā un stāstiem bagātā, Latvijas kultūras mantojumu apliecinošā vietā. Un, lai arī te bijis labs skuju koku gaiss, kas jo īpaši derīgs tuberkulozes slimniekiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, tomēr pats dzejnieks divdesmit gadus pēc mājas uzcelšanas atzinis, ka šis dullais un spēcīgais kāda agra Jāņu rīta lēmums celt  šai vietā māju tomēr nav bijis pārāk gudrs un labs, jo zeme ir cieta un neauglīga – būtībā māja ir uzcelta uz klints un burkānus vai sīpolus te izaudzēt esot bijis teju neiespējami. Un dzejniekam, kurš visu mūžu gribējis būt dārznieks, tas bija svarīgs arguments.