Vai zini, ko glabā vietvārds?

Stāsta LU Latviešu valodas institūta direktore, vadošā pētniece Sanda Rapa 

Lai gan vietvārdus parasti veido viens vai divi vārdi, tie ir ļoti ietilpīgi. Vietvārds nav tikai sauss vārds vai vārdu savienojums. Kā uzskata filozofi, vietvārdi ir tautas stāstu virsrakstiņi, kas glabā tās atmiņu, vēsturi un ziņas par vietas dabu un ģeogrāfiju.

To, ka vietvārdu vienmēr pavada stāsts, redzam gan LU Latviešu valodas institūta kartotēkā, gan Tautas vietvārdu datubāzē, kur katrs var reģistrēt sev zināmos vietvārdus. Tur līdzās vietvārdam tā zinātājs skaidrojis vārda nozīmi vai atcerējies ar vietu saistītu stāstu, kas reizēm ilgst pat vairāku lappušu garumā.

Pirmām kārtām vietvārds sniedz ziņas par pašu valodu. Būdams negrozāms un stabils, tas ilgi glabā aizmirstas izlokšņu iezīmes, senas gramatiskas formas un apvidvārdus jeb noteiktā reģionā lietotus vārdus. Tā, piemēram, Mežvidu vietvārds Peisamežs darināts no mūsdienās reti lietota vārda peiss jeb pīss, kam nozīme ‘liels, mitrs mežs’ vai ‘dūksnains purvs’. Savukārt nu jau pārdēvētās Pimpuļu mājas Taurkalnē glabāja kartupeļa apvidvārdu pimpulis.

Otrkārt, vietvārds sargā tautas mītiskos un folkloriskos priekšstatus. Ne ar to vien, ka stāsta teikas un spoku stāstus, bet arī ar pašiem nosauktajiem objektiem. Piemēram, velna vārdā nosaukti dažādi reljefa nelīdzenumi, purvi, akmeņi -  visi tie elementi, ar ko velns strādājis zemes izcelšanās teikās. Vai tas būtu Raganu slieksnis, Vella pēda, Elku kalns, Dieva dārzs - visi šie vietvārdi stāsta par aizlaikiem, kad kults bija daļa no ikdienas dzīves.

Treškārt, vietvārdi runā par cilšu un tautu kontaktiem. Bieži tikai valodnieks  šos kontaktus var atšķetināt.  Arī tad, ja latvieši nepazīstamos vārdus ir pārgrozījuši un pielāgojuši pēc savas saprašanas un patikšanas. Tā, piemēram, Utu purvs Ziemeļvidzemē nebūs vis purvs, kas saistīts ar maziem kukaiņiem, bet gan ar igauņu vārdu udu ar nozīmi ‘migla’, tātad tas būs ‘miglas purvs’. Savukārt Pīlupi dažviet saistīs nevis ar pīlēm un upi, bet gan ar vāciskā Filipa vārdu.

Ceturtkārt, vietvārds nebūs vietvārds, ja tas nepastāstītu arī par vietas dabu un ģeogrāfiju. Tāds ir, piemēram, Andrupenes mājvārds Pūrmalas, kas savulaik dots tādēļ, ka mājas celtas purva malā, taču mūsdienās no purva neesot ne vēsts, jo tas meliorēts. Tāds ir arī Bērzkalnes uzkalniņš Vacaine, kur senos laikos bijis lauks, kas aizlaists atmatā.

Visbiedzot-  vietvārdi ir čakli vēstures glabātāji. Tiesa gan, bieži vien mēs nevaram pierādīt, vai vietvārdā nosauktais notikums patiesi ir noticis, taču šie vārdi pierāda, cik ilgi tauta atceras savu vēsturi, un liecina par to, kas tai bijis svarīgs. Pārsteidzoši, ka vietvārdos un to stāstos joprojām aktīvi mīt trīs laiktelpas:  tā sauktie zviedru laiki pirms vairāk nekā trim gadsimtiem, kungu laiki un dažādu karu laiki.

Taču ne jau tikai šie trīs laikposmi vietvārdos redzami. Ļoti daudz ir vietvārdu, kas vēsta par sadzīviskiem, bieži vien baisiem notikumiem vietējiem ļaudīm. Tie parasti vēsta par kalniem, kuros kārti cilvēki (kā piemēram, Karātavu kalns Salaspilī), kur kāds slīcis, slepkavots vai nobaidīts (kā Siļķu graviņa Straupē), kuros rīkotas zaļumballes (Sudrabkalniņš Birzgalē), par vietām, kur aprakta nauda, vai meitas gājušas puišos. Tas var būt arī pavisam privāta pārdzīvojuma pilns stāsts. Nereti tikai vēsturnieks kopā ar valodnieku šos stāstus var atslēgt. Tā, piemēram, Gobziņu mājās visdrīzāk būs dzīvojuši nevis cilvēki, kas zina visu par gobām, bet gobdziņi – ‘nodokļu iekasētāji’. Asenlaižos noteikti nemita asinskāras būtnes, bet savulaik ļoti cienījamie asins laidēji.

Lūk, cik plaša un neaptverama ir Latvijas vietvārdu grāmata.