Stāsta mākslas zinātniece Anita Vanaga

1947. gadā PSRS gatavojās Oktobra revolūcijas jubilejai. Komponists, Staļina prēmijas laureāts, Ovaness Muradjans jeb Vano Muradeli 30 gadus senam notikumam par godu uzrakstīja operu "Lielā draudzība". Jau laicīgi bija izziņots, ka gaidāms "liels sasniegums".

Operas sākotnējais nosaukums Черезвычайный комиссар jeb "Ārkārtējais komisārs" tika nomainīts pret vēlamo "Lielo draudzību". Operas sižets vēstīja par Pilsoņu kara laiku Ziemeļkaukāzā. Čekists, boļševiku partijas uzticamais dēls, kura prototips bija Sergo Ordžonikidze, veido sarkano kaujinieku vienības cīņai pret baltgvardiem. Kalnietis Murtazs, mīlot kazaku jaunavu Gaļinu, zvēr nogalināt komisāru, taču finālā tieši viņš, džigits, aizsedz komisāru no baltgvarda kņaza Pomazova lodes un iet bojā. Opera beidzas ar saukli Вперёд, друзья, нас партия поведёт! — "Uz priekšu, draugi, mūs vedīs partija!"

"Lielā draudzība" ideoloģiskā spilgtuma dēļ ieguva apzīmējumu валетная опера jeb kalpu opera. To iestudēja vai plānoja iestudēt gandrīz visā PSRS opernamu ķēdē. 7. novembra pirmizrādi Lielajā teātrī Maskavā apsteidza pilsēta Staļina (Doņecka, 1947. gada 28. septembrī), Molotova (Perma) un Ļeņingrada.

Lielais teātris uzaicināja Staļinu uz trešo izrādi. Tā notika 1948. gada 5. janvārī. PSKP CK ģenerālsekretārs ieradās kopā ar Politbiroja locekļiem.

Vienīgā frāze, ko pēc izrādes noskatīšanās esot teicis Staļins, bija: Артисты не виноваты ("Mākslinieki nav vainīgi"). Gaidīto pagodinājumu un prēmiju vietā sākās notikumu kaskāde, kas satrieca padomju mūzikas dzīvi.

1948. gada 11. februārī partijas rupors Правда publicēja Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas lēmumu "Par V. Muradeli operu "Lielā draudzība"". Lēmums nopēla mūziku un falšo fabulu. Taču galvenais trieciens bija vērsts pret sešiem komponistiem: Dmitriju Šostakoviču, Sergeju Prokofjevu, Aramu Hačaturjanu, Visarionu Šebaļinu, Gavriilu Popovu un Nikolaju Mjaskovski.

Kas šajā laikā notika Rīgā? LPSR Valsts Operas un baleta teātrī Vano Muradeli "Lielo draudzību" pirmizrādīja 1947. gada 4. decembrī. To diriģēja no Maskavas atbraukušais Mihails Žukovs.

Režisors Nikolajs Vasiļjevs tulkoja operu latviešu valodā. Kaukāza kalnus gleznoja sava amata virtuozs Kārlis Miezītis, Jāņa Kugas skolnieks. Miezītis uzskatīja, ka viņa prospekti ir noskaņu gleznas. Kad audekls tika izklāts uz grīdas un, izmantojot rūtojumu, pārnests zīmējums, Miezītis vienas nakts laikā varēja uzgleznot veselu prospektu.

Kā izrādes veidotājs tiek minēts arī operas galvenais mākslinieks Arturs Lapiņš. Viņa pienākumos ietilpa politiskā atbildība.

Totalitārisma laikmetā pastāv strikta žanru hierarhija. Augstākais no visiem žanriem ir vadoņa tēla portretējums. Romiešu paruna saka — Cēzara portrets ir pats Cēzars. Kļūdīties nedrīkst.

Atbildīgo Komisāra lomu dziedāja baritons Aleksandrs Viļumanis (1910–1980), diriģenta Aleksandra Viļumaņa tēvs.

Komisāra galvenā vēsts Слово о Ленине ("Stāsts par Ļeņinu") izskan trešajā (citos avotos ceturtajā) cēlienā nakts sarunā ar ganiem: "Ir cilvēks … kura varoņdarbs ir lielāks par tā cilvēka varoņdarbu, kas paņēma debesu uguni un atnesa mums uz zemi …".

Mūzikas žurnālists J. Mūrs laikrakstā "Padomju Jaunatne" raksta: "Neaizmirstams atmiņā paliek Komisāra plašais, melodiskais dziedājums par Ļeņinu."

Fotogrāfijā, kas publicēta Latvijas Nacionālās operas simtgades grāmatā "No skices līdz izrādei" un arī raidījuma mājaslapā, redzam, ka Komisārs tērpies militārā frencī ar uzšūtām kabatām, viņam ir nākotnē vērsts domīgs skatiens un mierpilna varas stāja. Pirmajā brīdī man likās, ka atbildīgā loma iemieso pašu Staļinu jeb kalnu ērgli Kobu (Suhorukiju). 1947. gada vēsturiskajā skatījumā Ordžonikidze vairs nebija politiskais līderis. Līderis valstī bija tikai viens.

Tūlīt pēc Centrālkomitejas lēmuma "Par Vano Muradeli operu "Lielā draudzība"" Rīgas Opera zibenīgi sasauca māksliniecisko padomi. Tajā izteicās direktors Jevgeņijs Meija, dziedātāji Elfrīda Pakule un Aleksandrs Daškovs, diriģents Mihails Žukovs un režisors Kārlis Liepa.

Laikraksts "Cīņa" atstāstīja padomē teikto: "Runātāji silti apsveica jauno lēmumu kā īsti savlaicīgu. (.. To,) ka opera "Lielā draudzība" bija tāda, kas neatbilda tautas prasībām, liecināja mazais klausītāju skaits, kas apmeklēja šīs operas izrādes. Še tauta pati, it kā balsojot, parādīja šīs operas mazvērtību."

Runā, ka nav ļaunuma bez labuma. "Lielās draudzības" krišana pavēra ceļu Antona Rubinšteina operai "Dēmons".

Baritons Aleksandrs Viļumanis atmiņās "Manas dzīves lappuses" (R.: Liesma, 1967, 108. lpp.) raksta, ka līdz tam “vienmēr atradās biedri, kas bremzēja šī jautājuma pozitīvu atrisinājumu, aizbildinoties ar to, ka "Dēmona" saturā it kā esot daudz mistikas.

Bet tad, kad no repertuāra noņēma Muradeli "Lielo draudzību", konstatējām, ka tās dekorācijas, kostīmus un pārējo skatuves inventāru, kas tagad gulēja noliktavā, varētu izlietot "Dēmonam"".

Rubinšteina "Dēmonu” pirmizrādīja 22. maijā. Radošā komanda palika nemainīga: diriģents Mihails Žukovs, režisors Nikolajs Vasiļjevs, dekorators Kārlis Miezītis.

Kaukāza klintis, sniegotās virsotnes, kalnu putni, lezginka — viss komplekts, kas vienoja abas izrādes.

Dēmona lomā — Aleksandrs Viļumanis. Savu tēlu viņš bija slīpējis starpkaru posmā Liepājas Operā kopā ar režisoru Pēteri Meļņikovu, kas Latvijas kultūru savienoja ar cariskās Krievijas galma kultūru.

Recenzējot izrādi, komponists Nilss Grīnfelds bija pamanījis, ka "impozantās kalnu ainu konstrukcijas, atgādinot kādas citas operas inscenējumu, gan liecina, ka, līdzīgā veidā ietaupot uzvedumu izdevumus, Operas un baleta teātris varētu mūs lieku reizi iepriecināt ar jaunuzvedumiem, paplašinot savu repertuāru uz daža laba reti dzirdēta, bet vērtīga klasiska darba rēķina".

Citiem vārdiem — netērējot budžetu, ir labi vienu un to pašu scenogrāfiju izmantot dažādās izrādēs. Kā tas vēsturiski bieži vien arī ir noticis.

Ar "Dēmonu" tika ietaupīti 7000 rubļu (LVA, 627–2–24; 29/ lpp.).

1966. gada ierakstā no Vano Muradeli operas "Lielā draudzība" Komisāru dzied Aleksandrs Poļakovs (nejaukt ar Latvijas solistu), diriģents ir Georgijs Žemčužins.