Vai zini, kas varētu būt trīs Ukrainas muzikālie simboli?

Runāšu par šiem trim no sava subjektīva skatpunkta, un pirmais simbols būs Ukrainas himna.

Mūzikas autors ir Mihailo Verbickis (1815–1870) — Ukrainas grieķu katoļu baznīcas garīdznieks, sabiedriskais darbinieks, komponists. Teksta autors — … Te sākas drusku samezglotāks stāsts, kas atradās tīmeklī, un kāds gan būtu iemesls neticēt.

19. gadsimta 60. gadu sākumā Pēterburgā satikās četri studenti, un viņu guru bija leģendārais Tarass Ševčenko, kurš labprāt mēdza viesoties studentu īrētajā dzīvoklī, lai malkotu tasi tējas un padziedātu ukraiņu tautasdziesmas.

Ilgodamies pēc aizliegtās dzimtenes un pārdzīvodams nepatikšanas mīlestības laukā, Ševčenko pamazām izdzisa, un viņa bērēs apstākļu sakritības dēļ notika nemieri ar poļu studentu dziedātu Polijas himnu,

drīz pēc tam sākās plašāka studentu buntošanās Maskavas un Pēterburgas augstskolās, šīs augstskolas slēdza, studentus sadzina zaldātos vai pārcēla uz Kazaņas Universitāti, bet jau pēc dažiem mēnešiem viss bija puslīdz nomierinājies, tikai politiskās policijas pārvaldē uz galda gulēja ziņojums par to, ka kāds students iztulkojis Polijas himnu krieviski un ukrainiski.

Šis students bija viens no tiem augstāk piesauktajiem četriem, un atkal —

kādā dzīvoklī satikās dažādu slāvu tautību studenti, dziedāja dziesmas, izskanēja Polijas himna, un kāds iejautājās: kāpēc tulkot citzemju himnas, jāuzraksta pašiem savējā. Tapa cīņas un brīvības gara piesātināts dzejolis, visi klātesošie pārrakstīja to savos piezīmju blociņos, un dzejolis sāka savu dzīvi.

Viens no eksemplāriem nejauši aizklīda līdz Rietumukrainai, kur to līdz ar kādiem nepublicētiem Ševčenko dzejoļiem atdeva nodrukāšanai.

Žurnāls ar "Ševčenko" dzejoli nonāca tēva Verbicka rokās. Viņam tik ļoti patika Ševčenko daiļrade, ka viņš bija pats sev nozvērējies likt mūzikā visus Ševčenko pantus. Jau drīz dziesma Ще не вмерла України skanēja kādā studentu seminārā,

rektoram iepatikās, viņš lūdza dalīties plašāk ar šo skaņdarbu, dziesmu nodziedāja Jāņa Kristītāja svētkos, dziesma iepatikās bīskapam, tas iekļāva to Ļvivas pirmā ukraiņu teātra atklāšanā, un jau nākošajā rītā dziesmu dziedāja visa Ļviva.

Īstenībā pirmais, kas komponēja Pēterburgā tapušo "Ševčenko" dzejoli, bija Mikola Lisenko, bet viņa melodiju drīz vien aizmirsa, visi dziedāja Verbicka versiju.

Tomēr par teksta autorību radās šaubas. Jautāja vienam no aculieciniekiem. Nu bij diezgan kutelīga situācija — dzejoļa daudzautoru pulkā bija poļu šļahtiči Riļski, bulgārs Stojanovs, krievu muižnieks Verbickis-Antiohs… Nosaukt šos autorus nozīmētu dziesmas popularitātes beigas.

Palika viens, ko tomēr varēja nosaukt vārdā, un tas bija nesen aizsaulē gājušais Pāvels Čubinskis — viens no stāsta sākumā pieminētajiem četriem studentiem, Polijas himnas atdzejotājs.

Otrs muzikālais simbols būtu Mikolas Lisenko (1842–1912) himna Боже Великий, Єдиний. Lisenko, tāpat kā Verbickis, ir viens no ukraiņu nacionālromantiskās mūzikas pamatlicējiem. Viņš ir citstarp vairāku operu autors, un viena no šīm operām "Tarass Buļba" tik ļoti patikusi Čaikovskim, ka tas vēlējies iestudēt to Pēterburgā, taču Lisenko kategoriski atteicās tulkot libretu krieviski.

"Lūgšana par Ukrainu" jeb Боже Великий, Єдиний dzima 1885. gadā vienkārši kā kompozīcija kādam Halīcijas bērnu korim. Bērni atzina to par grūtu, toties tagad to zina visā Ukrainā, un mans Kijivā dzīvojošais draugs Dmitro Tkačenko (izcils vijolnieks!) atzina, ka patiešām

"Lūgšanu par Ukrainu" atskaņo bieži un klausītājiem tā patīk, taču Ukraina esot sekulāra zeme, tāpēc par valsts himnu kļūt šim opusam, šķiet, nebija izredžu.

Tomēr to dziedāja arī lielākās tautas sanākšanas reizēs, un tulkotāja Māra Poļakova atrada, ka Боже Великий, Єдиний skanēja arī daudzu tūkstošu balsu dziedājumā Kirila Stecenko vadībā nacionālpatriotiskajā mītiņā 1917. gada 20. decembrī Hmeļnicka laukumā Kijivā un Ukrainas Tautas Republikas un Rietumukrainas Tautas Republikas apvienošanas brīdī 1919. gada 22. janvārī. "Lūgšana par Ukrainu" joprojām skan īpaši svinīgu dievkalpojumu noslēgumā Ukrainas pareizticīgo baznīcā, kurai nav saistības ar Maskavas baznīcas troni.

Visubeidzot pavisam īsi — trešais simbols: ščedrivka jeb "Ščedriks" un Mikola Leontovičs. Ščedrivka ir jaungada dziesma. Te gan ir drusku pretruna. Latvijā un Parīzē rezidējošā ukraiņu dziedātāja Oksana Nikitjuka raidījumu sērijā "Ukrainas pasakalja" stāstīja, ka jauno gadu agrāk svinēja pavasarī, tāpēc dziesmā ir putni, tāpēc atlido bezdelīga, bet tagad to dzied ziemā baznīcā, un, kad lūdz paskaidrot, par ko runa, to esot visai grūti izdarīt.

Viens no ukraiņu mūslaiku kormūzikas pamatlicējiem Mikola Leontovičs izveidoja "Ščedrika" apdari. Oleksandra Košica vadītā Ukrainas Nacionālā kora Amerikas turnejas laikā Ņujorkā to dzirdēja kāds Pīters Džozefs Vilouskis (Wilhousky), nosauca par Carol of the Bells un padarīja nemēr populāru.

Mēs paklausīsimies, kā par “Ščedrika” tēmu savu variāciju dod Harkivas komponists Serhijs Juškevičs — spēlē Violīna Petričenko.