Vai zini, kas un kā izdomā sēņu zinātniskos nosaukumus?

Stāsta Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere

Sēnēm, tāpat kā augiem un dzīvniekiem, ir zinātniskie nosaukumi, kas sastāv no diviem vārdiem – pirmais apzīmē ģinti, otrs – specifisku sugu ar tikai tai raksturīgu pazīmju  komplektu. Ģintī var būt no vienas līdz vairākiem desmitiem vai pat simtiem sugu. Piemēram, bērzlapju ģints Latvijā ir pārstāvēta ar vairāk nekā simts sugām, bet uz vecu ozolu stumbriem augošā aknene savā ģintī pie mums ir vienīgā. Zinātnisko nosaukumu – Fistulina – tai ir devis franču zinātnieks Buliārs 18. gadsimtā. Šobrīd lietotās dzīvo organismu klasifikācijas sistēmu pamatus radīja zviedru zinātnieks Kārls Linnejs. Un dažām sēņu ģintīm ir palikuši vēl Linneja dotie nosaukumi.

Viena no tādām sēnēm, kurai joprojām pilnībā saglabājies viņa izgudrotais nosaukums ir Hydnum repandum jeb parastā kliņģerene.

Otrs piemērs Linneja dotam trāpīgam sēnes nosaukumam ir zemestaukiem Phallus impudicus, kas atspoguļo šīs sēnes formu, bet sugas epitets – impudicus – tulkojams kā bezkaunīgais. Interesanti, ka tuvu radniecīga suga – Hadriana zemestauki, kas aug piejūras kāpās, nosaukta par godu holandiešu botāniķim, kurš 1564. gadā sacerējis zemestaukiem veltījis pamfletu.

Nosaukumu katrai no jauna atklātai sēņu sugai dod zinātnieks, kurš to apraksta un publicē to citiem zinātniekiem pieejamā veidā. Nosaukumu veidošanai parasti tiek izmantoti no latīņu vai grieķu valodas atvasināti vārdi. Visbiežāk nosaukums atspoguļo kādu sēnei raksturīgu īpašību, tās formu, krāsu, augšanas biotopu, saistību ar kādu ģeogrāfisku vietu.

Reizēm sēnes nosauc par godu kādam pētniekam. Tā, viena no vairākās valstīs populārām trifelēm – delikatesēm saucas Tuber borchii, un nosaukta par godu Borham, kura dzimtai piederēja Varakļānu muiža.

Savulaik Borhs uzturoties Itālijā bija ne tikai kaislīgs iežu un minerālu kolekcionārs, bet arī uzrakstīja vienu no pirmajiem plašākiem trifeļu – pazemes sēņu aprakstiem. Tādēļ šī suga nosaukta viņam par godu.

Minēšu dažus piemērus, kas ilustrē sēņu ģinšu un sugu nosaukumu nozīmi:

Auricularia, jo atgādina ausi

Astraeus – jo atgādina zvaigzni

Bolbitius – jo aug uz govju pļekām

Macrolepiota – liela un zvīņaina

Amanita – par godu Amanas kalnam

Lepista – vīna kauss

Inocybe – šķiedraina galva, jeb latviski cepurīte

Flammans – jo ir košā, uguns krāsas

Traganus – āžu, jo smaka atgādina āzi.

Tādā veidā, uzzinot sēnes zinātnisko nosaukumu, šo to par sēni mēs jau zinām.

Jo vairāk uzzinām par sēnēm, jo vairāk atšķirību pamanām, ar ārējām pazīmēm sāk nepietikt. Piemēram, Macrocystidia ģints sēnēm ir lielas cistīdas, kas saskatāmas mikroskopā.

Dažreiz nosaukumi ir ļoti tēlaini. Piemēram, bumbieru pūpēža zinātniskais nosaukums ir Lycoperdon pyriforme, kas burtiski tulkojot būtu bumbieru formas vilka purkšķis.

Sēņu nosaukumi dažreiz skan kā dzeja – Agaricus augustus, Lactarius volemus, Aureoboletus projectellus.

Citi savukārt var kalpot par kārtīgiem mēles mežģiem. Piemēram, šobrīd mežos atrodama zilganzaļa sēne Chlorociboria aeruginascens, bet rudens taurenes nosaukums ir Craterellus cornucopioides.

Šobrīd zinātnei zināms un aprakstīts ir aptuveni 145 000 sēņu sugu. Tomēr pēc dažādiem aprēķiniem, kopumā varētu būt pat vairāki miljoni sugu. Tādēļ jaunu vārdu došana sēnēm tik drīz vēl nebeigsies.