Vai zini, kas teātrī ir spokošanās?

Stāsta teātra zinātniece Zane Radzobe

Viens no interesantākajiem fenomeniem teātra uztverē ir fakts, ka mēs nekad neredzam un nedzirdam tieši to, kas notiek uz skatuves.

Pirmkārt tāpēc, ka cilvēka uztveres spējas ir ierobežotas; arī tāpēc, ka esam ļoti dažādi – atšķirīgām dzīves pieredzēm, zināšanām, kas ietekmē gan to, ko spējam saskatīt, gan arī to, kā uztverto interpretējam. Bet tas nenozīmē, ka uztverei nav konstatējamu likumsakarību, ko teātra māksla arī nereti izmanto.

Šo fenomenu amerikāņu teātra zinātnieks Marvins Karlsons raksturojis ar metaforu "spokošanās" – proti,

mēs vienmēr redzam to, ko jau esam redzējuši. Spokus filmās bieži rāda caurspīdīgus un tie liecina, ka agrāk ir eksistējusi kāda cita realitāte, kura kaut kādā veidā ietekmē eksistējošo.

Teātrī šādā ziņā ietekmē vesela vēsturu virkne. Minēšu tikai dažus piemērus. Iedomāsimies, ka skatāmies klasikas iestudējumu – tādas lugas interpretāciju, kam ir slavena vēsture, ko uz skatuves esam redzējuši vairākkārt. Jaunā izrāde neizbēgami tiks uztverta un vērtēta, salīdzinot ar iepriekšējo. Visbiežāk mums jau ir izveidojies priekšstats par to, kā ir pareizi, un lielākoties skatītājs grib, lai mākslas darbs šim priekšstatam atbilstu.

Ja mēs skatāmies izrādi, kurā spēlē kāda zvaigzne, mūsu skatīšanās pieredzi ļoti maina zināšanas par viņu radošo biogrāfiju, to, ko viņi jau spēlējuši, kā tiek vērtēti;

bieži skatītājs tā pievēršas detaļām, kuras citos apstākļos nepamanītu, un var palaist garām tādas, kas konkrētajā iestudējumā ir svarīgas, bet negaidītas.

Visbeidzot, reizēm spokošanās kļūst arī par iestudējuma tēmu, kad bijušais tiek speciāli konfrontēts ar esošo. Manā pieredzē

visspilgtākais šādas spokošanās veids saistīts ar Alvja Hermaņa 1998.gadā iestudēto "Pīķa dāmu", kurā Grāfienes lomā pēdējo reizi uz skatuves kāpa Vija Artmane.

Hermani vispār interesē novecojuši mākslinieki, kuru spēka gadi sen ir aiz muguras, un Artmane, protams, bija ļoti parocīgs rīks, lai runātu par to, kas mākslā ir būtisks un kas ne.

Izrādes kulminācijā izcilā māksliniece, kas tobrīd tikai atkopās no visai smaga insulta, runā Džuljetas monologu – tieši tāpat kā slavenajā Smiļģa izrādes ierakstā.

Un mirklī acu priekšā reālā uz skatuves esošā slimības izmocīta vecas sievietes ķermeņa vietā nostājas pārdabiski skaistā divdesmitgadīgā Artmane.

Tas ir teātra brīnums, un tieši pa to arī izrāde. Bet tas ir brīnums, kas pieejams tikai tiem, kuri ir redzējuši iepriekš.