Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers

Nu, kas gan varētu būt kopīgs divām tik atšķirīgām celtnēm, kurās mājo tik dažādas iestādes?! Ja zinām, ka "Rīdze" mīt senā ģimnāzijas ēkā Rīgā, bet neiztēlojamies abu namu – skolas un baznīcas – stilistiku, iespējams, pieļausim – droši vien stils vai varbūt arhitekts! Bet varbūt skolā mācījies kāds no Bērzes? Tomēr atbilde negaidīta – ērģeles!

Tas jo neierastāk tamdēļ, ka "Rīdzei" un Bērzes baznīcai pulkā varētu pieaicināt vēl Zaubes dievnamu Cēsu novadā, Ugāli un Āgenskalnu. Un tas viss – stāstā par vienu konkrētu instrumentu, nevis stilu, būvētāju, darbnīcu vai faktu, ka šīs vietas saistās ar ērģelēm! Turklāt stāsts ir par kārtīgām ērģelēm, ne pozitīvu jeb mazām, pārvietojamām ērģelītēm!

Protams, stāstā viss pakļaujas taustāmās laiktelpas likumiem, un dažādās vietās vienlaik šis instruments nav atradies – tam liktenis vienkārši vēlējis daudz ceļot. Daudz citu tādu ērģeļu Latvijā nebūs viegli atrast, jo parasti mūzikas instrumentu karaliene piedzimst vienai telpai un varbūt tikai reizi mūžā – vēsturisku apstākļu, estētiskās gaumes vai draudzes kaprīžu dēļ – maina mājasvietu.

Tiesa, ir izņēmumi. Rīgas-Bērzes ērģelēm naskās ceļošanas ziņā uz papēžiem min vēsturiskās Rīgas Anglikāņu dievnama ērģeles, kas padomju laikā aizceļoja uz Ķemeriem, bet nu, liekas, atradušas vietu Pūrē, kā arī Mežmuižas dievnama (Augstkalnē) vēsturiskais instruments, kurš paceļojis pa Lietuvu un noenkurojies Krāslavā. Vēl jāpiemin Jelgavas ērģeļbūvētāja Karla J. Hermaņa instruments, kurš savulaik skanējis Dubultos, bet tagad atrodas Aizkrauklē, jo, domājams, nebija būvēts īpaši Dubultu dievnamam, bet gan arī savulaik aizceļojis turp vēl no kādas citas vietas. Rīgas-Bērzes ērģeles laikam gan ceļojušas mazliet vairāk, "ceļojuma maršrutam" zigzagojot pa Latvijas karti.

Ērģeles, par kurām runāsim, tapušas ievērojamā Latvijas ērģeļbūvētāja Emīla Martina darbnīcā Āgenskalnā 1913. gadā Rīgas 3. ģimnāzijai, kas tolaik atradās vēlākajā Valdemāra ielā – namā, kur 21. gadsimtā mājo pamatskola "Rīdze".

Padomju laikā skola ar visām ērģelēm pārceļoja uz Vecrīgu, kur instruments piedzīvojis skarbus laikus, jo skolēniem rokas tā vien stiepušās posta darbiem… Tolaik, protams, ērģeles skolā vairs īsti neiekļāvās, un pēcatmodas gados skola no ērģelēm atteicās. Instruments vispirms aizceļoja uz Ugāles Ērģeļbūves darbnīcu, kuras telpās nogulēja labu laiku, tad – uz Zaubes luterāņu baznīcu, kuras ērģeles, kā daudzviet, bija laupījis padomju posta laiks. Taču arī Zaubē instruments īsti neiederējās balkona un ērģeļu konstrukcijas īpatnību dēļ un arī tur izjauktā veidā nīka gadiem ilgi, neziņas apēnots.

Un 2021. gada ieskaņā Zaubes draudze instrumentu atdāvināja Bērzes luterāņu draudzei, kuras oriģinālās ērģeles kopā ar gandrīz visu pārējo baznīcas iekārtu bija gājušas bojā Otrā pasaules kara jukās, bet kura bija nolēmusi savā namā atkal dzirdēt skanam ērģeļbalsis. Šobrīd instruments, daudzās detaļās sadalīts, snauž Bērzes dievnama zālē un gaida brīdi, kad savā vecajā vietā atkal pacelsies lukta, uz kuras tam nostāties.

Ar ko tad šīs ērģeles vēl pieminamas, ja neskaita iezīmīgo ceļotāja mūžu? Pirmkārt, mūsdienās daudziem liekas kaut kas jocīgs, ka ērģeles būvētas ne vien dievnamiem vai koncertzālēm, bet arī skolām! Tomēr veclaikos tas nekāds brīnums nebija. Diemžēl, cik apzināts, 21. gadsimtu Latvijā sagaidījušas tikai divas trīs lielākas skolu ērģeles, un Bērzē nu mājo vienas no tām. Tātad šai ziņā – reta kultūrvēsturiska pērle!

Otrkārt, instruments ir viens no pašiem pēdējiem – varbūt pats pēdējais – izcilā Emīla Martina darinājums. Vienā gadā ar šīm ērģelēm tapis arī vēl meistara lielākais opuss – Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles instruments. Bet drīz pēc tam sekoja ugunsgrēks darbnīcā, tad – Pirmais pasaules karš un Neatkarības karš…

Un pēc abiem kariem tobrīd jau sirmais meistars darbu vairs neatsāka, pat ja Emīla dēlam, kurš starpkaru laikā centās turpināt tēva arodu, vēl labpatika izmantot veco firmaszīmi; šis turpinājums gan ātri vien izplēnēja. Treškārt, Bērzes ērģelēs to nelielā izmēra robežās iemargotas vislabākās tālaika ērģeļbūves tradīcijas, un, kolīdz instruments būs atguvis savu balsi, tas, bez šaubām, dūks un gavilēs tembrāli pilnīgos, krāsainos un košos reģistros, kādi tik ļoti izkopti un izloloti gan vēlīnā romantisma ērģeļbūvē vispār, gan arī Emīla Martina daiļradē.

Ceturtkārt, taisni šogad Bērzes ērģelēm svinama apaļa gadskārta – 110! Vai nav skaisti?! Un vai tad daiļi nav arī tas, ka drīz vēl viens Latvijas dievnams atgūs kara un padomju posta laupīto dvēseli – skanošas ērģeles?