Stāsta skaņas dizainere, producente, mūziķe Kristīne Botrosa.

Vai zināji, ka aizbāžot ārējās auss gliemežnīcu ar plastilīnu, bet atstājot auss seju pilnīgi atvērtu un brīvu, tev kļūst gandrīz neiespējami noteikt, no kurienes nāk skaņa?

Runājot par cilvēka dzirdi, tā ir ne tikai jūtīga uz skaļumu vai toņa augstumu, bet mēs ikdienā nemaz nepamanām, cik smalki mūsu smadzenes spēj analizēt skaņu, lai noteiktu tās avotu, no kuras puses, cik tālu un cik augstu tā atrodas. Šo spēju sauc par skaņas lokalizāciju, spēju noteikt virzienu un attālumu, no kurienes nāk skaņa. Tā ir iespējama tikai tad, ja mums darbojas abas ausis.

Un pārsteidzoši ļoti lielu lomu šajā procesā spēlē arī mūsu ārējā aus forma jeb auss gliemežnīca. Kad skaņa nonāk līdz ausij, tā vispirms iešūpo bungplēvīti, kas tālāk iedarbina dzirdes kauliņus, pārraida vibrācijas caur ovālo lodziņu šķidrumā pildītajā iekšējā ausī. Līdz tās nonāk līdz gliemezim, dzirdes receptoru mājvietai. No turienes signāls tiek tālāk sūtīts uz smadzenēm, kur rodas tas, ko mēs izjūtam kā dzirdi.

Bet skaņas virziena noteikšanā ļoti svarīga ir ārējās auss forma. Tā maina skaņas viļņu frekvenci un intensitāti atkarībā no tā, no kurienes nāk skaņa, no augšas, apakšas, priekšas vai mugurpuses.

Kad gliemežnīca ir aizbāzta, šī svarīgā spektrālā informācija tiek zaudēta.

Lai šo pats uz savas ādas pamēģinātu, ir vienkāršs eksperiments, ko var izdarīt principā jebkur. Nepieciešams ir plastilīns, kāds skaņu radošs instruments, piemēram, koka nūjiņas vai ksilofons (bet var arī vienkārši sasist plaukstas) un arī brīva telpa un vismaz divi cilvēki. Aizbāz ausis gliemežnīcu ar plastilīnu, bet atstāj auss eju brīvu. Aizsien acis, lai izslēgtu redzes ietekmi. Skaņu avots tiek spēlēts dažādos virzienos: priekšā, aizmugurē, augšā, lejā. Un uzdevums klausītājam, kas ir aizsedzis acis un ausu gliemežnīcu aizbāzis ar plastilīnu, ir noteikt, no kurienes nāk skaņa.

Rezultātā klausītājs joprojām varēs pateikt, ka skaņa nāk no kreisās vai labās puses, jo abas ausis joprojām darbojas, taču virziens vertikālajā plātnē no augšas vai apakšas kļūs grūti nosakāms. Skaņa šķitīs plakanāka, izplūdusi, dažkārt pat maldinoša.

Un ko mēs varam secināt? Mūsu ārējā auss, īpaši gliemežnīca, ir kā smalka, dabīga antena. Tā palīdz smadzenēm saprast, kur tieši skaņa rodas. Bez tās skaņas virziens kļūst neskaidrs. It kā mēs dzirdētu, bet nespētu redzēt ar dzirdi. Tāpēc nākamreiz, kad kāds šķietami nejauši jautās, no kurienes tas skan, zini, atbilde slēpjas: tavās ausīs.