Vai zini, kas noticis ar Anša Cīruļa pēdējo gadu darbiem?

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore

Pārlapojot laikabiedru un pētnieku rakstīto (par Cīruli), paveras gan vēstules un atmiņu pieraksti, gan dažādas publikācijas. Tomēr rodas jautājums: kas noticis ar mākslinieka arhīvu? 

1944. gada 13. oktobrī Sofija Cīrule kopā ar jaunāko dēlu Uldi steigā devās bēgļu gaitās. Bija cerība, ka prombūtne nebūs ilga, un līdzi tika paņemts tikai  nepieciešamais un svarīgākais. Ģimene esot uzticējusi pieskatīt dzīvokli sētniekam, labam Cīruļa draugam, bet gleznas Sofija paspējusi nodot glabāšanā Rīgas Sv. Jāņa baznīcas  mācītājam Meirāna kungam. Pēc kara gan noskaidrojās, ka okupācijas vara tās bija atsavinājusi  un iznīcinājusi.

Mākslinieks Kārlis Cīrulis atceras arī notikumus, kas tolaik risinājušies Cīruļu mājā Kāpu ielā 13: "(..) Gleznas un to ko kas palika Anša onkuļa dzīvoklī, iznīcināja fabrikas arodskolas audzēkņi, kuri mācījās dzīvoklī ierīkotajā skolā. Izmeta tēvoča gleznas pagalmā un apmētāja tās ar akmeņiem." Skarbi.

Pošoties ceļā, Sofija vēl paspējusi dažus Cīruļa darbus un, šķiet, arī dokumentus nobēdzināt mākslinieka drauga, gleznotāja Ernesta Veilanda nama pagrabā Ausekļa ielā, bet mitrumā tie ātri gājuši bojā.

Ilgus gadus studēdams mākslu tālu no mājām un mīļajiem majorniekiem un vēlāk arī no savas ģimenes, mākslinieks atzīst, ka viņa sirds vislabāk jūtas Latvijā. Taču ar lielu apņēmību Cīrulis, Jūlija Madernieka mudināts, septiņas vasaras pavada Parīzē.  

Vēstulē Sofijai Cīrulis raksta: "Kad iet un steidz un skata un sajūsminās, un ir ko apbrīnot, tad tik ir šī dzīve. Bet, kad tas nogulst, kad ir vairāk brīva laika, kad ej lēnām kādreiz bez mērķa, tad atšķiras priekškars un ieraugu Tevi, māju un visu piedzīvoto un pārdzīvoto, visu skaisto un sirsnīgo, un šī klusā dzīve tad rādās laimīga un it kā svēta…"

Ko meklē topošais mākslinieks Eiropas muzejos un mākslas skolās? Izpratni par glezniecību, mākslas stiliem, klasisko skaistuma kanonu, tā saucamo zelta griezumu mākslā? Meklē un domā arī  par to, kādai jābūt latviskai mākslai, kur meklējamas latviskums vai bagātajā latviešu etnogrāfijas un folkloras mantojumā?

Tikai Rietumeiropā būdams, tālu no mājām, viņš mācījies redzēt sev tuvo  un radniecīgo.

"Es staigāju daudz pa muzejiem. Tik daudz skaista tur iekšā. Man patīk galvenā kārtā vecie antiskie un renesanses darbi. Vismodernākās lietas ir diezgan šķidras. Vēlāki aprakstīšu par katru kaut ko vairāk. Sorbonā arī biju, klausījos lekciju par mākslas vēsturi. Apmeklēju mākslas akadēmijā anatomijas lekcijas. Pēcpusdienas no 2-7 ir zīmēšana. Slikti, ka daudz sakrīt kopā, nevar būt abās vietās. Vakaros tā ap 9 aizbraucu bieži uz lieliem bulvāriem  (nedomā tik, ka tur cilvēki tūlīt tiek samaitāti, tā pavisam beigti). Lasu avīzes un nopirku grāmatas par veco mākslu. Bet laika vienmēr ir par maz. Diena par ātru ir galā. Arī kad cauru dienu biju uz kājām, tad vakarā māc nogurums, nevar neko darīt un nāk miegs."

Starp citu, mākslas skolas adrese ir tā pati, kas bija Anša Cīruļa vēstulēs minēta, tā turpina būt mākslas skola, kas  darbojas vēl šodien.

1936. gadā Cīrulis apglezno pēc  arhitekta Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projektētās Dzintaru koncertzāles vestibila sienas-freskas art deco stilā. Tie ir mākslinieka pēdējie darbi. Diemžēl 20. gs. 60. gados tos sabojāja. Arī Cīruļa paraksts tika paslēpts zem krāsas. Tikai 2016. gadā Cīruļa gleznojumi "Jūra", "Latvija" un "Lielupe" tika atjaunoti.

1939. gadā žurnāla "Atpūta" 29. septembra numurā Jānis Dombrovskis satraucies par to, ka notiek brutāla mākslas darba bojāšana-darbu aizkrāsošana: “Arī pilsoņu kultūras trūkums un vienaldzība pret nacionālajām mākslas vērtībām tiem dažreiz ļoti kaitē, ko neilgi atpakaļ pieredzēju Jelgavā. Priekš piecpadsmit gadiem pazīstamais saimnieciskais darbinieks nelaiķis Bisenieks gleznotājam Ansim Cīrulim pasūtīja liela formāta gleznas ar nacionālu saturu, kas bija domātas kādam Jelgavas uzņēmumam. Gleznas darinātas fresku tehnikā, pieskaitāmas Cīruļa labākajiem darbiem un bija vērtīgi ieguvumi mūsu mākslā. Nesen, atrodoties Jelgavā, gribēju atkal pie minētām gleznām pamielot acis, bet tās vairs agrākā telpā neatradu.

No ārienes labi apskatījis pazīstamo celtni, devos otrreiz gleznas meklēt. Izrādījās , ka telpās iekārtota frizētava, gleznas pārklātas ar parasto sienas krāsu un no tām nekas vairs nav redzams. Kāpēc tāda apiešanās  ar nacionālām mākslas vērtībām?"

"Reti kādam māksliniekam izdodas saglabāt sevi iekšēji veselu un nedalāmu, kā to varējis Ansis Cīrulis," atceras gleznotājs,  mākslas kritiķis Oļģerts Saldavs. "Viņš ļoti mīlēja glezniecību un bez eļļas ir gleznojis freskas īstajā šīs glezniecības tehnikā. Tās ir īpatnas ar savām formām, savu uztveri. Eļļā Cīrulis atstājis daudzus darbus ar latviešu seno paražu attēlojumiem. Viņa gleznieciskā izjūta stipri atgādina itāliešu agrās renesanses mākslinieku darbus un ar to liecināja, ka Cīrulis šo mākslu izprot plašākā un dziļākā nozīmē. Viņa figūrām piemīt mitoloģiska sapņainība, stilizētajās kustībās saprotama sacerētās gleznas simboliskā nozīmība. Visus šos darbus apdvesa latviskā domāšana un gars."

Strādāt un radīt viņš varējis tikai savās mājās, savā darbnīcā, klusā mājīgumā. Pilsētā jutās labāk nekā laukos. Vasarā, kad ģimene dzīvoja Jūrmalā, viņš turp aizbrauca tikai divas reizes nedēļā.

Aivaram, mākslinieka vecākajam dēlam, palikusi atmiņā kāda tautas dziesma, kas  tēvam ļoti patikusi, un strādādams viņš to bieži dungojis: Nu sala, nu sala, / sasala jūriņa līdz dibenami. / Nu laba braukšana Dzintara zemē, / dzintara zeltenes lūkoties.

Mākslinieka draugs Anšlavs Eglītis atzīst, ka "laikam neviens no latvju māksliniekiem nav ziedojis tik daudz pūļu latvju senatnes pētīšanai un viņas formu pielietošanai un pārveidošanai mūsdienu prasībām kā Ansis Cīrulis".

Starp citu, Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē 4. novembrī izskanēs Viļa Daudziņa un Jāņa Šipkēvica  muzikālais  uzvedums  "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis."