Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente – Signe Lagzdiņa  

Latviešu tradicionālā deja ir veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas: "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā. 

Šoreiz apskatīsim tradicionālo deju "Hiavata", kas Latvijas teritorijā zināma ar dažādiem nosaukumiem: "Hiavata", "Jevata", "Hevats", "Hiuvad" u.c. Dejas apraksts publicēts Tautas mūzikas centra "Danču izlasē"’ 1992. gadā, teicējs Verners Sams (dzim. 1926. g.) no Garjuru ciema, Alūksnē. Pierakstīta 1990. gadā.

Ko tieši nozīmē vārds Hiavata un kā tas nokļuvis līdz Latvijai? Šajā dancī spēlētā melodija komponēta 1901. gadā ASV ar nosaukumu "Hiavata" jeb "Vasaras idille": tās autors Čārlzs Daniels bija komponists un dzejnieks. 1901. gadā Čārlzs ar vilcienu devās uz Hiavatas pilsētu Kanzasā. Pa ceļam autors ieklausījās vilciena sliežu ritmiskajā dunēšanā, kuras laikā ienāca prātā meldiņš, kuru viņš vēlāk nodēvēja par "Hiavatu" – par godu pilsētai, uz kuru devās. Sacerētā mūzika ātri vien kļuva ļoti populāra. Tā tika ierakstīta pirmajās platēs un parādījās veikalos, un drīz vien tika pārdota vairāk nekā pusmiljons kopijās. Vēlāk tā tika ieskaņota vēl vairākas reizes dažādu mūziķu izpildījumā. 1903. gadā mūzikai tika pievienoti arī vārdi angļu valodā, kas stāsta par baltādaina vīrieša atzīšanos mīlestībā indiāņu sievietei. Lai arī tiek uzsvērts, ka mūzikas meldiņam nav nekāda sakara ar indiāņu motīvu, mūzikas popularitātes iespaidā tā aizsāka dekādi ilgu indiāņu tēmas ievīšanu skaņdarbos ASV.

Kas tad bija Hiavata? Pilsēta, uz kuru devās komponists un kurai par godu nosauca šo sacerētu melodiju, ir pilsēta Kanzasā. Tā tika nodibināta 1857. gadā un ir viena no vecākajām plisētām Kanzasā. Mūsdienās Hiavatas pilsētā dzīvo ap trim tūkstošiem cilvēku. Pats pilsētas nosaukums tika izvēlēts par godu dzejnieka Henrija Longfelova poēmai "Dziesma par Haijavatu".

Poēma stāsta par 12. gadsimta leģendāro indiāņu cilšu līderi Hiavatu. Poēmā indiāņu cilšu līderis izdzīvo traģisku mīlasstāstu ar Dakota cilts indiāņu sievieti. Pati poēma radusies, pateicoties tās autora draudzībai ar indiāņiem un tika radīta 1855. gadā jeb divus gadus pirms pilsētas dibināšanas. Viens no variantiem, kā indiāņu ciltis izrunāja šo vārdu, ir ar nozīmi "es skatos tālu projām".

Savukārt deja radās Krievijas impērijā kā krievu jaunā salondeja un tika publicēta 1902. gada izdevumā "Pamācība deju izzināšanai". Orģinālās dejas autors N. N. Jakovļevs.

Skatot vēstures līkločus, jāsecina, ka vārdam "Hiavata" bijis garš ceļš līdz Latvijai. Deja nosaukta par godu sacerētai melodijai, kas nosaukta par godu pilsētai, savukārt pilsēta nosaukta par godu poēmai, bet poēma – par godu indiāņu cilšu vadonim.

Hiavata

Ak, mēness gaismā,
Kur es te sapņoju, mana glītā indiāņu kalpone!

Kamēr čabošas lapas dzied virs mūsu galvām
Vasaras gaišajā naktī, meža ēnu gaismā,
Es gaidu šeit, lai noskūpstītu tavas sarkanās lūpas

Vēso melodiju plūdi
No tevis un kokiem tik maigi elpo,
Kamēr visapkārt mežā skan tavs vārds.
Manā dzīvē esi tikai tu!

Dzirdiet dziesmu, ko dziedu liesmu kvēlē!
Es esmu tavs drosmīgais Hiavata –
Mana sirds ir tava un zini, mīļā, es tevi mīlu.

Tāds nu ir šis neparasts piemērs, kā viena kultūra ietekmējas no otras. Latvijā jau vairākās paaudzēs dejojam nu jau mūsu tradicionālo deju "Hiavata", pat neapzinoties, cik tāls un neparasts bijis šī vārda ceļojums, pirms tas nonāca Latvijā!