Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare

2019. gadā aizsāktais Eiropas zaļais kurss (European Green Deal) paredz tiekšanos uz klimatneitralitātes sasniegšanu Eiropā laikā līdz 2050. gadam. Lai šādam ambiciozam mērķim pietuvotos, līdzšinējie darbības principi ir jāpārvērtē, mainot ne tikai individuālus paradumus, bet arī rīcības modeļus dažādās nozarēs. Tas nozīmē pārmaiņas arī skatuves mākslu radīšanas principos.

Publisku diskusiju par ilgtspēju skatuves mākslās jau 2007. gadā uzsāka britu nevalstiskā organizācija “Julie’s Bicycle”, mudinot kultūras jomas profesionāļus apzināties ekoloģisko krīzi un rīkoties klimata vārdā. 2013. gadā organizācija publiskoja labās prakses vadlīnijas, kas attiecas uz skatuves darbu radīšanu.

Pēc mazo teātra apvienību ierosmes Lielbritānijā 2021. gadā tapa Teātra zaļā grāmata (Theatre Green Book), kas ir brīvpieejas rīks teātra praktiķiem Eiropā kā mazām, tā lielām teātra apvienībām ar virzību uz klimata mērķu sasniegšanu.

Šī ir praktiska rokasgrāmata ilgtspējas principu iedzīvināšanai teātru darbībā, ko izveidojuši teātra praktiķi kopā ar ilgtspējas ekspertiem. To sāk ieviest praksē aizvien vairāk teātru ne tikai Eiropas valstīs, bet arī citviet. Rokasgrāmata jau iztulkota ne tikai čehu un somu, bet jau arī japāņu un korejiešu valodās.

Rokasgrāmatas pirmā daļa “Ilgtspējīgas izrādes” (Sustainable Productions) ir veltīta ilgtspējīgu izrāžu veidošanai, ieviešot praksē ekoscenogrāfijas idejas un tiecoties pēc iespējas samazināt jaunu materiālu iegādi izrādes vajadzībām. Tā vietā ir rosinājums domāt radoši un pēc iespējas atgriezt apritē vai pārradīt jau teātra rīcībā esošus materiālus.

Dažviet teātri šo principu jau iestrādā līgumos ar māksliniekiem, citviet teātri iznomā, izpārdod vai ziedo savus noliktavas krājumus citiem teātriem vai izglītības vai labdarības mērķiem.

Piemēram, Ģertrūdes ielas teātris savā manifestā ir norādījis, ka “izrādes scenogrāfija nedrīkst pārsniegt 20 kubikmetrus, tai jābūt ievietojamai mikroautobusā, ko var vadīt ar B kategorijas autovadītāja tiesībām”.

Otrā rokasgrāmatas daļa “Ilgtspējīgas ēkas” (Sustainable Buildings) pievēršas teātru ēkām un to energoefektivitātei, ņemot vērā to daudzveidību – gan vēsturiskas ēkas, kas ir kultūras pieminekļi, gan renovējamas ēkas, kurās ir iespējams veikt uzlabojumus, gan jaunbūvētas telpas, kam jāatbilst Jaunā Eiropas “Bauhaus” principiem – skaistumam, ilgtspējai, iekļaušanai.

Trešā rokasgrāmatas daļa “Ilgtspējīgas darbības” (Sustainable Operations) vērš uzmanību uz teātra darbinieku un skatītāju ikdienas paradumiem un to ekoloģisko pēdu, ko rada pārvietošanās, maltītes, biļešu iegāde, lietvedības principi, repertuāra plānošanas politika un citi aspekti.

Piemēram, divpadsmit Eiropas Ilgtspējīgu teātru alianses STAGES dalībteātri praksē testē zaļās tūrēšanas idejas, kad no valsts uz valsti neceļo ne mākslinieki, ne scenogrāfija, bet pārvietojas tikai britu režisores Keitijas Mičelas un franču horeogrāfa Žeroma Bela izrāžu koncepcijas ar teātrī uz vietas atjaunīgi radītu scenogrāfiju.

Būtiski, ka Teātra zaļā grāmata piedāvā trīs pakāpes, kurās vērtēt savu darbību, un tā ir pieejama arī saīsinātā versijā, kas ir īpaši pielāgota mazām teātram apvienībām un mazā formāta izrādēm, ņemot vērā to ierobežotās iespējas kā izrāžu radīšanai atvēlētajā laikā, tā līdzekļos.

Praktiski uzskaites un plānošanas rīki rokasgrāmatā ir radīti ne tikai teātra izrādēm, bet arī dejas izrādēm un operas iestudējumiem.

Līdz ar Teātra zaļo grāmatu teātra pasaulē ienācis jauns jēdziens “ekoscenogrāfija”. Tas nozīmē scenogrāfiju, kas radīta ekoloģiski ētiskā veidā, apzinoties tās atstāto ietekmi uz vidi un tiecoties to pēc iespējas mazināt. Jēdziena ieviesēja pētniece Tanja Bīra (Tanja Beer) uzsver, ka ekoloģiski dzīvotspējīgam teātrim nav tikai saturiski jākoncentrējas uz ekoloģiskiem jautājumiem, bet teātra veidotājiem pašiem jāstrādā sociāli atbildīgi un ilgtspējīgi, iemiesojot to arī praksē teātrī un izrādēs.

Ekoscenogrāfijā liela nozīme ir izvēlētajai izrādes vietai un materiāliem, kuri top arī par izrādes vēstījuma līdzautoriem. Tā Ģertrūdes ielas teātrī tapusi vizuālā teātra izrāde bez vārdiem “Gadalaiki. Faux Pas” (aut. Andrejs Jarovojs, Kristīne Brīniņa, 2024), kas vēsta par ātro modi un kur mainīgo scenogrāfiju veido sintētisku apģērbu kalni.

Ilgtspējas principi skatuves mākslā nav vis jautājums par minimālismu uz skatuves vai vēsturiski apnicīgo taupību finansiālu ierobežojumu dēļ, bet gan par radošu pieeju, kā izmantot to, kas mums jau ir, ar pēc iespējas mazāku kaitējumu videi.

Teātra zaļā grāmata pieejama šeit.