Stāsta arhitekte Ilze Paklone

"Sakura Zensen" ir meteoroloģisko dienestu īpašā sakuru jeb ķiršu ziedēšanas prognoze, kas detalizēti ziņo par ziedu frontes virzību jeb plaukstošajiem kokiem no Japānas salu dienvidiem uz ziemeļiem.

Pat niecīgākās temperatūras svārstības, vēja virzieni un lietus spēj ietekmēt trauslo ziedēšanas norisi. Ķirši zied īsi un krāšņi, nepilnas divas nedēļas, un joprojām ir viens no galvenajiem pavasara notikumiem Japānā.

Japānā sevis un apkārt esošā vērošana ir sena tradīcija. Ziedu vērošanu dēvē par "hanami". Parasti ar hanami saprot ķiršu vērošanu, lai gan šo jēdzienu var attiecināt arī uz raudzīšanos plūmju ziedos. Plūmes uzzied marta sākumā, īsi pirms ķiršu izplaukšanas. Man plūmju ziedēšana vienmēr saistās ar agrā marta vēsumu, silta saldā sakē "Amazake" malkošanu tempļu dārzos. Vispār Japānā visu laiku kaut kas zied, kaut kas ir vērojams dabā. Plūmes, ķirši, acālijas tieši pirms lietus sezonas sākuma, tad vasaras ziedi, tad sarkanās kļavu lapas rudenī.

Divās marta nedēļās var pamanīt, cik Tokijā ir neticami daudz ķiršu. Citos gadalaikos tos steigā var pat nepamanīt.

Pēkšņi baltie ziedlapu mākoņi ir visur. Ķirši Tokijā uz īsu mirkli atgādina par dabas parādībām, kas noris neatkarīgi no milzīgās pilsētas dzīves, citādi tur gadalaiku maiņu ir visai grūti pamanīt. Visa pilsēta divas nedēļas ir viegla, gaisīga un vieglprātīga, balta, rozā un saulaina.

Arī intensīva, jo cilvēki vēro, fotografē, pikniko, socializējas zem sakurām dārzos, parkos, tempļu dārzos, pie mājām. Cilvēki izmainās, ir it kā atvērtāki viens otram. Šibujas krustojumā pūlī cilvēki uzsmaida viens otram.

Varbūt nav īsti pieklājīgi salīdzināt, bet man vienmēr šķitis, ka Tokijas daudzās kapsētas ar kantainajiem akmeņiem, šaurajiem vertikālajiem piemiņas kociņiem un tādām kā ieliņām starp kvartāliem izskatās kā šodienas Tokijas dīvaina mēroga maketi.

Tieši dažās no kapsētām Aojamā vai Janakā (Aoyama, Yanaka) ir visskaistākās sakuru audzes Tokijā. Tajās var klejot klusumā, nesteidzīgi un nesaistīti ar pārējo pilsētas troksni un telpu.

Kaut kur no blakus esošajiem tempļiem uzvējo smaržkociņu aromāts. Tā ir pavisam viegla sandalkoka, akvilārijas un tūjas smarža, kas iejūk starp sakuru ziediem un rada sajūtu, ka viss ierastais pazūd un paliek tikai smaržu un balto mākoņu peldošā telpa. Varbūt tā ir daļa no tā, kas kādreiz nodēvēts par "ukiyo" ­– mainīgā vai drīzāk plūstošā pasaule. Tās būtiska daļa ir aizmiršanās mirklī un dzīves nianšu, krāsu, smaržu, garšu un sajūtu izsmalcināta izbaudīšana. Tokija joprojām ir "ukiyo" materiāls piemērs, un sevišķi to var sajust sakuru ziedēšanas laikā.

Man patīk pamanīt pirmos plaukstošos ziedus. Tā ir sajūta, ka viss baltais krāšņums tikai sāksies, un vēl ir laiks.

Ziedu plaukums jeb "mankai" ir bezgala skaists. Tās ir dažas dienas, kad atvērušies ir visi ziedi. Uzpūš vējš, ziedlapas viļņojas gaisā un viegli šalc. Mirklis neticama piesātinājuma. Samuraju ētikas kodeksa bušido (bushido) metafora ir ķiršu augšanas un ziedēšanas cikls.

Gan ķiršu koks, gan samurajs lielāko dzīves daļu nogaida, krāj spēku, lai spētu mirklīgi uzziedēt un krist kaujā vai ziedlapu putenī hanafubuki. Tā ir ļoti smeldzīga sajūta – redzēt, kā skaistie baltie mākoņi izkūst uz ietvēm. It kā to nekad nebūtu bijis.

Tas ir pretstats plūstošās pasaules hedoniskajai sajūtai, pretruna starp sajūsmu un atteikšanos no pasaulīgām vēlmēm. Divu nedēļas sakuru ziedēšana ir īss kurss visa nepastāvguma piedzīvošanā un nepastāvīguma vērošanā. Tas ir atgādinājums, ka skaistuma vērošanu atlikt nedrīkst, viss mainās.