Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne.

No juridisko, morāli ētisko, reliģisko normu viedokļa raugoties, zagšana ir nosodāma rīcība, jo saistīta ar slepenu sveša – materiāla vai nemateriāla – īpašuma piesavināšanos. Neskatoties uz to, tradicionālajā kultūrā attiecībā uz zagšanu vērojama divējāda attieksme.

Saskaņā ar tautas priekšstatiem dažādu labumu sadale ir Dieva funkcija. Tādējādi zagšana būtu iejaukšanās Dieva darbības sfērā, tamdēļ tā kategoriski netiek sankcionēta. Taču zagšana ir leģitimēta dažādos kalendāro svētku  un cilvēka mūža godu rituālos. Tā ir akceptēta, taču pakļauta noteiktām normām, tādējādi ritualizēta. Vienīgi rituālā ir atļautas korekcijas labumu sadales sistēmā, nepārkāpjot Dieva likumus.

Kas īpaši raksturo zagšanu rituālajā norisē? Tā ir rituāla darbība, kas šādā veidā iegūtiem priekšmetiem piešķir īpašu sakralitāti un maģisku spēku. To plaši izmanto gan aizsargājošos, gan auglību veicinošos rituālos.

Eiropas tautu tradīcijās ir vairāki šādi piemēri – lai izsauktu lietu, zog no kaimiņa uz žoga uzspraustos māla podus un met tos akā; lai nodrošinātu druvas auglību, sējai izmanto zagtus graudus; lai govs dotu daudz piena, rekomendē pabarot to ar kaimiņa pļavā zagtu zāli; lai saimei nodrošinātu laimi, bluķi zāģē no svešā zemes gabalā augoša koka utt.

Zog masku gājienos maskotie ļaudis – ne vien susekli, bet pat kādu mājlopu, gaili vai suni. Līdzi var paņemt arī meitu vai puisi, kuru nākamajā mājā izpērk.

Līdz mūsdienām ir saglabājusies tradīcija pirms mičošanas nozagt līgavu un vēlāk prasīt tās izpirkšanu vai arī zagt gulošo kāzinieku apģērba gabalus, apavus, lai nākamajā rītā saņemtu par tiem izpirkšanas maksu.

Zagšanas piemēri atrodami arī latviešu mītiskajos stāstos par Dieva un Velna attiecībām akmens un uguns radīšanā, par to, kā Mēness vai Velns zog līgavas, kā mītiskā pele zog zirņus.

Tādējādi zagšana ir kosmogonijas un antropogonijas daļa mītos un pielīdzināma radīšanai.

Rituālās zagšanas tradīcijai pamatā ir sekojoši priekšstati. Vispirms tie ir arhaiskie priekšstati par telpu, kurā tiek nodalīts – savējais un svešais. No savējiem nezog, zog no svešajiem. Svešais, citādais nenoliedzami saistās ar sakrālo. Objekts, kas iegūts no svešās, sakrālās sfēras, vienmēr būs apveltīts ar īpašām spējām.

Otrs priekšstats ir par ierobežotu labumu daudzumu – pasaulē ir nemainīgs dzīves labumu, laimes un nelaimju apjoms un saistībā ar to darbojas kompensācijas princips. Cik daudz tiek zaudēts vienā vietā, tik daudz tiek iegūts citā vietā.

Rituālā nozagtais priekšmets bieži vien nav materiāli vērtīgs. Svarīgāks ir tā simboliskais statuss un pati darbība.

Projicējot ārējās pasaules struktūru – savējais/svešais – uz cilvēka iekšējo pasauli, rituālās zagšanas kontekstā labuma iegūšana krīžu situācijās individuālajā līmenī varētu būt meklējama arī indivīda apziņas-zemapziņas procesu virzienā.

Tādējādi rituālā darbība ārējā pasaulē, šajā gadījumā – rituālā zagšana, kalpo par aktivatoru  sevis paša iekšējo spēka resursu iegūšanai.

Rituālā zagšana ir tāda kultūras forma, kas demonstrē, kā sabiedrība konstruktīvi reaģē uz krīzēm: tā izmanto simbolu valodu, robežu loģiku un rituālu noteikumus, lai mobilizētu gan kopienas, gan individuālos resursus.